Kā citi cilvēki pazemina mūsu vērtību – un ko par to saka zemapziņa
Vai tiešām kāds var pazemināt manu vērtību?
Pēc definīcijas – nē. Mūsu iekšējā vērtība ir nemainīga. Tomēr ikdienā ļoti daudzi cilvēki jūtas “mazvērtīgi”, “nepietiekami”, “neatbilstoši”. No kurienes tas rodas?
Šīs sajūtas bieži vien ir ārēju ietekmju rezultāts, kas ar laiku ieguļ zemapziņā kā pārliecības. Šīs pārliecības kļūst par filtriem, caur kuriem mēs skatāmies uz sevi, uz dzīvi, uz citiem cilvēkiem. Un bieži vien šie filtri nav mūsu radīti – tos iedeva citi. Skolotāji. Vecāki. Draugi. Partneri. Priekšnieki.
Mans darbs ar cilvēkiem caur ķermeni un zemapziņu atkal un atkal pierāda vienu – visdziļākās problēmas sākas tur, kur mēs kādreiz pieņēmām: “Es neesmu pietiekams.” Šis raksts ir par to, kā citi (bieži neapzināti) pazemina mūsu vērtību, un kas notiek zemapziņā šādos brīžos.
1. Frāzes, kas ieurbjas un paliek uz mūžu
Bērnībā dzirdētie vārdi atstāj nospiedumus. Ja bērns dzird:
– “Nu, tu jau nekad neko nevari pabeigt.”
– “Tavs brālis ir gudrāks.”
– “Tu esi pārāk jūtīgs.”
Zemapziņā rodas konstrukcija: “Es neesmu pietiekami labs, kā esmu.” Bērna smadzenes vēl nefiltrē un neanalizē – tās uztver teikto kā faktu. Vēlāk dzīvē šis “fakts” kļūst par fonu, pret kuru cilvēks vērtē katru savu darbību.
Piemērs no prakses:
Kliente 35 gadu vecumā nemitīgi pārstrādājās, izvairoties no jebkādas kļūdas darbā. Viņas iekšējā motivācija? Bailes tikt izsmietai. Kad strādājām ar ķermeni un apziņu, atklājās – bērnībā viņas tēvs smējās, kad viņa kļūdījās, un to darīja arī pie citiem. Tajā brīdī zemapziņa nolēma: “Es vairs nekad nekļūdīšos.” Cena – hronisks stress un savas vērtības meklēšana caur sasniegumiem.
2. Salīdzināšana – klusais vērtības slepkava
Cilvēki, kuri mūs salīdzina ar citiem, bieži to dara “no laba prāta”. Bet zemapziņai tas ir spriedums.
Frāze “Skaties, kā Jānis mācās – varētu no viņa pamācīties” tiek uztverta kā: “Tu neesi pietiekams.”
Šādas frāzes bērns vai pieaugušais var dzirdēt arī vēlāk dzīvē – darba kolektīvā, attiecībās, pat draudzībā.
Piemērs no dzīves:
Vīrietis, kurš 40 gadu vecumā nevēlas uzņemties vadītāja lomu, jo “nav viņa lieta”, bet patiesībā viņš dziļi zemapziņā tic, ka nav tik harizmātisks kā viņa skolas laika draugs, kuru visi slavēja. Viņš sevi salīdzina gadiem. Ķermenis to jūt kā saspringumu, sejas muskuļi pastāvīgi sasprindzināti, elpa virspusēja.
3. Sarkasms un “joki” uz tavu rēķina
Zemapziņa nezina, kas ir “joks”. Tā dzird tikai vēstījumu.
Frāze: “Nu jā, tu jau mums esi tas lēnais domātājs,” – iespējams pasniegta kā humors, bet zemapziņā to dzird iekšējais bērns, kurš atceras, kā viņu apcēla klasē. Tiek aktivizēta aizsardzība vai vēlme pazust.
Šādi “joki” zemapziņā iedzīvina lomas. Cilvēks sāk uzvesties kā “lēnais”, “klusais”, “nemākuļa”, jo – ja jau tā par mani domā, tad varbūt tā arī ir.
4. Ignorēšana un klusums – arī tas pazemina
Nav tikai vārdi, kas mūs ietekmē. Reizēm vissāpīgākais ir klusums.
Ja tu runā, bet otrs skatās telefonā. Ja tu dalies ar ideju, bet kolēģis to ignorē un pēc minūtes izsaka “savu” līdzīgu ideju – šie brīži iedarbina sajūtu: “Mani nedzird. Es neesmu svarīgs.”
Zemapziņā tas kļūst par pārliecību: “Labāk klusēt, nevienam neinteresē, ko es saku.” Tā rodas sociālā trauksme, runas bailes, atstumtības sajūta.
5. Partnerattiecības – kur sākas vērtības graušana
Attiecībās cilvēki bieži sāk graut viens otra vērtību neapzināti – caur kritiku, kontroles mēģinājumiem, vai pastāvīgu labošanas kultūru. Ja viens partneris vienmēr “zina labāk”, otrs pakāpeniski zaudē ticību saviem lēmumiem.
Piemērs:
Sieviete, kas gadiem dzīvo ar partneri, kurš pastāvīgi komentē viņas izvēles – ko viņa velk, kā viņa runā, ar ko draudzējas. Viņa to uztver kā “rūpes”, bet zemapziņā veidojas doma: “Es pati nezinu, kas ir pareizi.” Un šī doma kļūst par pašvērtējuma kodolu.
6. Darba vide – vērtības sistēmas spogulis
Darba vietās bieži redzam, kā organizācijas kultūra atbalsta vai grauj cilvēku vērtību sajūtu.
– Priekšnieks, kurš slavē tikai “savējos” – pārējiem rodas mazvērtība.
– Netiek dotas iespējas izteikties – zemapziņa saka: “Man nav balss.”
– Pastāvīgas pārbaudes un kontrole – “Man neuzticas.”
Cilvēks ar laiku sāk identificēties ar šo lomu. Viņš vairs nesaprot, kā tas ir – būt brīvam, būt pašvērtīgam.
Ko tad dara zemapziņa visos šajos gadījumos?
Zemapziņa nav loģiska, bet tā ir precīza. Tā saglabā visas pieredzes, kuras ir emocionāli nozīmīgas, it īpaši – negatīvās. Jo tās signalizē par apdraudējumu.
Tāpēc, kad cilvēks saskaras ar pazemojošu attieksmi – pat ja tā šķiet “nenozīmīga” – zemapziņa iegaumē to kā potenciāli bīstamu situāciju.
Lai aizsargātu mūs, zemapziņa veido:
– Uztveres filtrus: sākam redzēt sevi caur citu acīm.
Un tad sākas automātiska dzīvošana – dzīvošana ne no brīvības, bet no aizsardzības.
Kā to mainīt?
Lai atgūtu vērtības sajūtu, jāmaina attiecības ar zemapziņu. Ne ar loģiku, bet ar pieredzi.
1. Darbs ar ķermeni. Zemapziņa glabājas ķermenī – caur kustībām, elpu, balsi var aktivizēt un pārprogrammēt vecos ierakstus.
2. Apzināta reakciju novērošana. Katru reizi, kad sajūti spriedzi, dusmas, kaunu – pajautā sev: “Kas mani šeit aizskar?” Tur bieži slēpjas senas pārliecības.
3. Saruna ar sevi. Jāiemācās runāt ar sevi nevis kā ar “kļūdainu cilvēku”, bet kā ar kādu, kurš ir cietis, bet joprojām ir vērtīgs.
4. Veselīgas robežas. Nepieciešams iemācīties teikt “nē” tiem, kas sistemātiski pazemina. Pat ja tie ir tuvākie cilvēki. Vērtība sākas no robežām.
Tava vērtība nav atkarīga no citiem
Neviens nevar “paņemt” tavu vērtību. Bet viņi var likt tev to aizmirst. Katrs komentārs, joks, ignorēšana – var kļūt par smilšu graudu tavā vērtības pamatā. Ar laiku tas kļūst par klinti, kas spiež.
Taču, strādājot ar sevi – caur zemapziņu, caur ķermeni, caur godīgu attieksmi – šo klinti var pārvērst par pamatu. Tad tu vairs nereaģē no ievainojuma. Tu rīkojies no vērtības.