Ir kāda klusā programma, kas dzīvo daudzos cilvēkos, bieži nemanāmi, bet ietekmē visu — mūsu izvēles, attiecības, attīstību, pat veselību. Tā ir iekšējā pārliecība, ka neesam pietiekami labi. Ka neesam pelnījuši vairāk. Ka mums “nav dotumu”, “nav laika” vai “nav talanta”. Tā ir programmas “es neesmu vērtīgs” klusā darbība, kas rosās zemapziņā.
Un tieši tāpēc tā ir bīstama. Jo, kamēr to neredzi, tu nespēj to mainīt.
Kā pazemināšana izskatās dzīvē
Nav jāgaida grandiozas krīzes, lai šī programma parādītos. Tā izpaužas ikdienas lēmumos:
- Tu atsakies no iespējas, kas tevi biedē, jo “droši vien kāds cits to izdarīs labāk.”
- Tu ļauj citiem pāri kāpt, klusējot, kad vajadzētu pateikt “nē”.
- Tu izvēlies partneri, kas tevi nenovērtē, bet paliec, jo “kurš tad mani citu gribēs?”
- Tu atliek sapņus, jo “tāpat nesanāks”.
Un vissvarīgāk — tu iekšēji atkārto stāstu, kurā esi “parasts”, “nepietiekams”, “ne tāds kā vajadzētu”.
Zemapziņa nefiltrē – ja tu sev atkārto šīs domas pietiekami bieži, tās kļūst par tavu realitāti.
No kurienes tas nāk
Šīs programmas saknes bieži stiepjas bērnībā. Vārdi, ko dzirdējām no vecākiem, skolotājiem, autoritātēm, kļuva par mūsu iekšējo balsi. Reizēm tā bija atklāta kritika: “Neesi pietiekami labs.” Citreiz — netieša: vecāku trauksme, salīdzināšana, aukstums.
Bērns šādos apstākļos veido savu pasaules karti, kurā viņa vērtība atkarīga no citu acīm. No uzvedības. No rezultātiem. Un, ja šis mehānisms paliek neapzināts, tas turpina darboties arī pieaugušā vecumā.
Tā mēs iemācāmies sevi vērtēt caur ārēju atzinību. Un ja tās nav — mēs klusi secinām: “Tātad ar mani kaut kas nav kārtībā.”
Pazemināšana ≠ pazemība
Svarīgi atšķirt: runa nav par veselīgu pazemību vai spēju būt vienkāršam. Tā ir cita lieta. Pazemināšana nozīmē sevis noniecināšanu. Tā ir sevis ierakstīšana zemākā kategorijā nekā citi.
Pazemība ļauj redzēt sevi godīgi, ar cieņu pret sevi un citiem. Savukārt pazemināšana izkropļo skatījumu, liek domāt, ka citi vienmēr ir svarīgāki, gudrāki, vērtīgāki. Tā ir vardarbība pret sevi, tikai klusā, nemanāmā veidā.
Kā to pamanīt
Ja gribi strādāt ar šo programmu, pirmais solis — to pamanīt. Te ir daži signāli, ka tā darbojas:
- Tu bieži saki “jā”, lai gan iekšēji gribi teikt “nē”.
- Tev grūti pieņemt komplimentus vai uzslavas.
- Tu pastāvīgi salīdzini sevi ar citiem.
- Tu jūties neērti, kad tevi izceļ vai atzīst.
- Tu baidies kļūdīties, jo domā, ka tas apliecinās tavu “nepietiekamību”.
Bieži šīs sajūtas ir automātiskas — tik dziļi iesakņojušās, ka šķiet dabiski. Bet tās nav tu. Tās ir ieaudzinātas reakcijas.
Ko zemapziņa īstenībā dara
Zemapziņa ir mūsu autopilots. Tā glabā visus uzskatus, kas kādreiz “palīdzēja izdzīvot”. Ja bērnībā tev bija drošāk pielāgoties, pakļauties, nebūt redzamam — tu to iemācījies. Un tagad zemapziņa turpina darīt to pašu.
Viņa negrib tevi sodīt. Viņa cenšas tevi aizsargāt. Bet šī aizsardzība kļuvusi par būri.
Lai to mainītu, nepietiek tikai ar gribasspēku. Ir jāmaina zemapziņas stāsts.
Sākuma darbs: apziņas ieslēgšana
Pirmais līmenis — sākt klausīties savās domās. Raksti tās. Kad pamani domas kā:
- “Es nevaru to atļauties.”
- “Es droši vien nebūšu pietiekami labs.”
- “Es neesmu tāda veida cilvēks, kas var...”
- — pieraksti tās. Nevis lai sevi sodītu, bet lai sāktu redzēt modeli.
Apziņa ir pirmais solis pret brīvību.
Otrais solis — pretstati
Kad pamani destruktīvu domu, uzdod sev jautājumu: “Ko es domātu, ja zinātu, ka esmu vērtīgs?”
Šis jautājums nav par “pozitīvo domāšanu”. Tas ir instruments, lai apmācītu zemapziņu jaunam skatījumam.
Sākumā tas šķiet nedabiski. Tu nejutīsi pārliecību uzreiz. Bet ar laiku tava sistēma pieradīs pie jaunām iespējām. Pie domas, ka tu drīksti gribēt, izteikties, kļūdīties, mācīties, augt.
Trešais solis — rīcība
Zemapziņu nevar pārrakstīt tikai ar tekstiem. Vajag pieredzi. Rīcību. Kad tu rīkojies it kā būtu vērtīgs, tava zemapziņa sāk sekot.
Mazie soļi ir svarīgi:
- Neteikt “jā”, kad gribi teikt “nē”.
- Izturēt klusumu, neizskaidrojot sevi.
- Atļaut sev pieņemt palīdzību.
- Uzsākt sarunu, kas biedē.
- Pieteikties uz iespēju, pat ja neesi 100% gatavs.
Katrs šāds solis ir pretindes deva. Tā pamazām pārprogrammē veco ieradumu.
Ceturtā fāze — identitātes maiņa
Galu galā šis nav tikai par vienu ieradumu. Tas ir par identitāti. Par to, kā tu redzi sevi.
Ja tu gadiem sev stāstīji, ka neesi pietiekami labs, tagad tev jāsāk veidot jaunu stāstu. Tu esi cilvēks, kas aug. Kas mācās. Kas kļūdās un turpina. Kam ir vērtība jau tāpat — nevis pateicoties sasniegumiem, bet par spīti tiem.
Un tieši tas padara tevi bīstamu vecajai sistēmai.
Programma “es neesmu vērtīgs” ir pirmā, kas jāsāk pārprogrammēt. Jo kamēr tu domā, ka neesi pelnījis vairāk — tu neļausi sev to arī iegūt.
Šī programma dzīvo dziļi, bet to var mainīt. Soli pa solim. Ar apziņu, ar rīcību, ar drosmi mainīt skatienu uz sevi.
Tu neesi mazs. Tu vienkārši gadiem esi bijis saliekts.
Laiks iztaisnot muguru.
