Zemapziņa, tā mūsu klusā režisore, visu laiku raksta scenāriju tam, kā mīlam, pieķeramies un kā bēgam no tuvības. Un, jā, arī tam, kāpēc reizēm izvēlamies tieši tos cilvēkus, no kuriem pēc tam visvairāk sāp. Attiecību piesaistes teorija (attachment theory) palīdz saprast, kā mūsu agrīnās pieredzes – tās, kuras apziņa sen ir aizmirsusi, bet zemapziņa rūpīgi glabā – nosaka, kā veidojam attiecības pieaugušā vecumā.
Šie četri klasiskie piesaistes tipi nav diagnozes vai birkas. Tie ir kā kartes, kas rāda, kurp dodas mūsu instinkti, kad runa ir par tuvību, drošību un ievainojamību.
1. Drošais piesaistes tips – “Es varu būt tuvu un brīvs”
Cilvēki ar drošu piesaisti uzaug ar sajūtu, ka tuvība ir droša, ka viņus redz, sadzird un pieņem. Zemapziņā šie cilvēki jūt: “Es esmu pietiekams. Es varu būt tuvu un nezaudēt sevi.”
Pieaugušā vecumā tas izpaužas kā spēja veidot attiecības ar līdzsvaru – būt atvērtiem, bet saglabāt savu identitāti. Drošais tips neizbēg no konfliktiem, bet arī neuztver tos kā draudu saiknei. Viņi tic, ka attiecības var izturēt spriedzi.
Zemapziņas darbs ar šādu tipu bieži nozīmē apzinātu savas vērtības saglabāšanu arī brīžos, kad dzīve kļūst haotiska. Tā ir kā iekšējā drošības sajūta, kas ļauj būt patiesam, nevis perfektam.
2. Izvairīgais piesaistes tips – “Es nejūtu, tātad viss kārtībā”
Izvairīgais tips parasti ir cilvēks, kurš bērnībā ir iemācījies, ka emociju paušana nedod rezultātu. Zemapziņa tur nospiedumu: “Ja es parādu vajadzību, es tiku atstumts.” Tāpēc viņš vai viņa iemācās distancēties, racionalizēt un kontrolēt tuvību.
Pieaugušā vecumā tas var izskatīties kā emocionāla neatkarība, bet zem virsmas bieži ir bailes no ievainojamības. Šie cilvēki var būt brīnišķīgi loģiski, spēcīgi un pašpietiekami, taču viņu zemapziņa saka: “Tuvība ir bīstama teritorija.”
Darbs ar zemapziņu šeit nozīmē iemācīties droši just. Pamazām atvērties sajūtām, kas agrāk tika aizslēgtas. Tas nav “emocionāls remonts” vienā dienā, bet drīzāk maiguma treniņš pret sevi.
3. Trauksmainais piesaistes tips – “Ja mani nemīl pietiekami, manis nav”
Trauksmains piesaistes tips dzīvo ar iekšēju sajūtu, ka tuvība var pazust jebkurā brīdī. Šie cilvēki bieži ir ļoti intuitīvi, empātiski un jūtīgi, bet zemapziņā darbojas bailes no noraidījuma.
Viņi var kļūt pārlieku uzmanīgi, analizēt partnera noskaņojumu, meklēt pazīmes, ka tiek pamesti. Zemapziņa tur klusu trauksmes zvanu: “Ja es nepieskaņošos, mani aizmirsīs.”
Darbs ar šādu tipu nozīmē mācīties uzticēties – nevis ārpasaulei, bet sev. Atjaunot drošības sajūtu ķermenī un emocijās, lai attiecības vairs nebūtu pastāvīga cīņa par apstiprinājumu, bet gan kopīgs miers.
4. Dezorganizētais piesaistes tips – “Es gribu tuvību, bet tā mani biedē”
Šis tips bieži rodas, ja bērnībā tuvība un sāpes bija saistītas vienā un tajā pašā cilvēkā. Kad mīlestība un bailes dzīvo vienā telpā, zemapziņā rodas konflikts: “Es gribu būt tuvu, bet tas mani ievaino.”
Pieaugušā dzīvē tas izpaužas kā iekšēja svārstīšanās – tuvības vēlme un bēgšana no tās. Šāds cilvēks var būt ļoti intuitīvs, radošs, bet arī dziļi satraukts, ja attiecības kļūst pārāk intensīvas.
Zemapziņas darbs šeit nozīmē atšķetināt vecos modeļus, kas liek mīlestību saistīt ar draudiem. Tas ir process, kurā cilvēks atgūst drošību savā ķermenī, nevis tikai domās.
Zemapziņas ceļš cauri piesaistes tipiem
Lai kāds arī būtu tavs dominējošais tips, zemapziņa nav statiska. Tā ir dzīva, elastīga un reaģē uz jaunu pieredzi. Drošība, tuvība un līdzsvars nav “iedoti no dzimšanas” – tos var atjaunot.
Kad cilvēks apzināti sāk strādāt ar savu iekšējo pasauli – ar ķermeņa sajūtām, emocijām, bērnības pieredzes nospiedumiem – piesaistes sistēma sāk mainīties. Zemapziņa iemācās, ka tuvība var būt droša, ka emocionāla klātbūtne neapdraud, bet stiprina.
Un tad rodas brīnums: cilvēks sāk piedzīvot attiecības, kurās var vienlaikus būt brīvs un tuvībā. Tā nav teorija – tas ir dzīvs pieredzes ceļš.
Piesaistes tipi nav rāmji, bet spoguļi. Tie palīdz ieraudzīt, kā mūsu zemapziņa mēģina mūs aizsargāt – reizēm neveikli, bet no labas gribas. Kad sākam klausīties tajā, kas patiesībā notiek zem mūsu reakcijām, mēs sākam dziedināties.
Jo zemapziņa, tāpat kā cilvēks, vēlas vienu un to pašu: drošību, pieņemšanu un iespēju būt mīlētam bez nosacījumiem.
