Ievads – no veselības kultūras līdz pašapmānam
Kas ir Body Positivity?
"Body Positivity" kustība aizsākās ar cēlu mērķi – pieņemt visus ķermeņa tipus, mazināt stigmatizāciju un depresiju, ko rada sabiedrības ideāli par “perfekto” izskatu. Tā bija kā elpa svaiga gaisa tiem, kuri gadiem dzīvoja sabiedrības nosodījumā vai ķermeņa kaunā. Bet ar laiku, šī kustība ir attālinājusies no saviem saknēm.
Šodien mēs redzam, kā Body Positivity aizsedz realitāti – liekais svars, hroniskas slimības, metabolais sindroms tiek normalizēts ar lozungu "mīli sevi tādu, kāds esi", ignorējot faktu, ka šie apstākļi ir cieši saistīti ar paaugstinātu mirstības risku, sirds un asinsvadu slimībām, diabētu un vēzi. Tas nav vairs par pašcieņu – tas ir par nespēju pieņemt patiesību.
Kā šis kustības mērķis pārvērtās?
Viss sākās ar vēlmi palīdzēt – un tas bija vajadzīgs. Bet tad kustība kļuva par politisku un komerciālu instrumentu. Pārtikas industrija un reklāmas giganti iemācījās izmantot pozitīvismu, lai pārdotu neveselīgus produktus. Sociālie mediji pacēla šo vēstījumu debesīs, padarot “pozitīvismu” par jauno normu – nevis veselību. Arvien vairāk tiek glorificēti ķermeņi, kas objektīvi cieš no slimībām, un kritika par to tiek apzīmēta kā “body-shaming”. Rezultātā – veselības kultūra kapitulē.
Preventīvā medicīna – ceļš uz ilgtermiņa veselību
Kas ir preventīvā medicīna un kā tā atšķiras no tradicionālās pieejas?
Preventīvā medicīna nav tikai par vakcīnām vai skrīningiem. Tā ir sistēma, kas liek uzsvaru uz to, kā cilvēks dzīvo – ko ēd, cik guļ, cik kustas un kā domā. Šī pieeja atšķiras no tradicionālās medicīnas, kas lielākoties reaģē uz slimībām, kad tās jau ir iestājušās. Preventīvā medicīna meklē cēloni, nevis apklusina simptomus.
Kad mēs sakām “dzīvot veselīgi”, mēs runājam par holistisku pieeju: uzturu, fizisko aktivitāti, miegu, stresa vadību un garīgo veselību. Šīs komponentes ir mūsu imunoloģiskās un hormonālās sistēmas pamats. Neviens “pozitīvs domāšanas” lozungs to nevar aizvietot.
Funkcionālās medicīnas skatījums uz dzīvesveidu un slimību saknēm
Kā funkcionālās medicīnas pārstāvis es redzu katru cilvēku kā vienotu sistēmu – nevis tikai kā asinsspiediena rādītāju vai glikozes līmeni asinīs. Slimību pamatā bieži ir iekaisuma procesi, hormonu disbalanss, mikrobioma izmaiņas un dzīvesveida kļūdas. Līdzsvars ir galvenais.
Un šeit mēs nonākam konfliktā ar “Body Positivity”. Šī kustība veicina ignoranci pret preventīvām stratēģijām. Cilvēki sāk ticēt, ka viņu liekais svars vai hroniskā noguruma sindroms ir “normāli”, jo “visi tādi ir”. Tā ir kolektīva ilūzija, kur veselība tiek aizstāta ar komfortu.
Body Positivity kā veselības ienaidnieks – sabiedrības veselības perspektīva
Kad pozitīvisms kļūst bīstams?
Pozitīvisms kā pieņemšana – lieliski. Pozitīvisms kā pašmaldināšanās – bīstami. Ja mēs neatzīstam problēmu, mēs to nevaram risināt. Liekais svars nav estētisks jautājums – tas ir metabolisks traucējums, kas var novest pie dzīvību apdraudošām komplikācijām.
Kustības pārspīlējumi veicina stigmu pret veselības speciālistiem, kas runā par svara zaudēšanu vai dzīvesveida maiņu. Cilvēki jūtas apvainoti, nevis motivēti. Tas noved pie vēl lielākas sabiedrības polarizācijas un pretestības veselības izglītībai.
Kā tas ietekmē bērnus un jauniešus?
Vēl traģiskāka ir ietekme uz jaunāko paaudzi. Mēs redzam bērnus ar insulīna rezistenci, pusaudžus ar hipertensiju un depresiju. Un tomēr sabiedrība viņiem saka: “Tu esi perfekts tāds, kāds esi.” Tas nav mīlestība – tas ir pamest bērnus bez vadības, bez robežām, bez mērķiem.
Šis ir pirmais solis garā ceļā uz veselības sabrukumu – sabiedrība, kas izvēlas komfortu pār patiesību, ilūziju pār izglītību.
ASV piemērs – kāpēc amerikāņi kļuva slimāki, bet "pozitīvāki"?
Statistika, kas runā skaļāk par emocijām
ASV šobrīd aptuveni 70% pieaugušo ir ar lieko svaru vai aptaukošanos. Katrs trešais bērns piedzīvo metabolo sindromu. Diabēta rādītāji ir uzsprāguši. Un tomēr – “Body Positivity” uzplaukst kā nekad agrāk. Kā tas iespējams?
Šī ir tieša kolīzija starp realitāti un sociālo naratīvu. Sabiedrība izvēlas sāpju mazināšanu caur pozitīviem vēstījumiem, nevis caur darbību. Tāpēc preventīvā medicīna paliek ēnā – jo tā pieprasa atbildību, pārmaiņas un diskomfortu.
Sociālo tīklu loma veselības kultūras sabrukumā
Digitālā pasaule kā viltus spogulis
Sociālie tīkli ir kļuvuši par mūsu ikdienas spoguli – un šis spogulis bieži vien melo. Instagram, TikTok, Facebook – tās visas ir platformas, kur attēls kļūst svarīgāks par saturu, vizuālā estētika svarīgāka par veselību. Šajos medijos tiek normalizēts viss, kas šķiet “autentisks”, pat ja tas ir veselībai kaitīgs. Cilvēki, kas cīnās ar slimībām, tiek pasniegti kā varoņi tikai tāpēc, ka viņi ir “pārliecināti par sevi”, nevis tāpēc, ka viņi tiecas pēc veselības.
Šeit arī rodas absurds: cilvēks, kurš ēd veselīgi, vingro un domā par ilgtermiņa veselību, tiek dēvēts par “ortoreksiķi” vai “fitnesa apsēsto”. Tas tikai vēl vairāk veicina dzīvesveida degradāciju un grauj preventīvās medicīnas pamatus.
Algoritmu vara un "pozitīvo" burbulis
Sociālie mediji nav neitrāli – tie balstās uz algoritmiem, kas pastiprina to, ko lietotājs vēlas redzēt. Ja kāds meklē “body positivity” tēmas, viņš drīz vien dzīvo burbulī, kurā viss tiek normalizēts. Šajā burbulī nav vietas objektīvai veselības informācijai, nav diskusijas par riskiem, par ilgtermiņa sekām. Tikai filtrēta realitāte, kas padara cilvēkus aklus pret pašu patiesību.
Māris Žunda skatījums – dzīvesveida stratēģija pret sabiedrības maldināšanu
Personīgās pārdomas par veselību un atbildību
Kā dzīvesveida stratēģis un veselības eksperts, es redzu milzīgu plaisu starp sabiedrības “pozitīvajiem naratīviem” un realitāti, kuru redzu cilvēkos ikdienā. Cilvēki jūtas slikti, viņiem ir enerģijas trūkums, viņi cieš no hroniskām slimībām, bet baidās to atzīt, jo sabiedrība viņiem saka – “Tu esi labi tāds, kāds esi”. Tas nav atbalsts – tas ir sabiedrības attaisnojums pašas neveiksmei.
Patiesība ir vienkārša, bet grūta – veselība ir izvēle. Tā prasa disciplīnu, zināšanas, spēju skatīties spogulī un redzēt, ko vajag mainīt, nevis tikai pieņemt. Un tā ir mana misija – palīdzēt cilvēkiem to ieraudzīt.
Kā mēs varam atgūt veselības kultūru?
Lai mainītu virzienu, mums ir jārada jauns naratīvs – tāds, kas apvieno cieņu pret ķermeni ar cieņu pret patiesību. Mēs nevaram baidīties runāt par svara zaudēšanu, par hronisko slimību cēloņiem, par uztura kvalitāti. Mums jāpārstāj glorificēt slinkumu un jāiemāca cilvēkiem, ka veselība ir pašvērtības pamats, nevis to aizvietot ar emocijām.
Šis darbs jāsāk skolās, ģimenēs, medijos. Tas ir izglītības jautājums. Mēs nevaram ļaut algoritmiem un mārketingam noteikt sabiedrības veselības kursu. Mums tas jādara pašiem – soli pa solim, ar patiesību, zināšanām un skaidru vīziju.
Ilgtermiņa sekas: slimību epidemijas un sabiedrības nespēja reaģēt
Metaboliskā epidēmija – kad dzīvesveids nogalina
Šodien visbiežāk sastopamie nāves cēloņi nav infekcijas vai nelaimes gadījumi – tās ir dzīvesveida izraisītas slimības: 2. tipa diabēts, sirds slimības, aptaukošanās, hipertensija, onkoloģiskas slimības. Un šīs slimības nav tikai statistika – tās nozīmē priekšlaicīgu nāvi, zaudētu darba spēju, dzīves kvalitātes krišanos. Tās nav “normālas novecošanas” daļas, tās ir izvēļu sekas.
Kad sabiedrība normalizē šos apstākļus, tā kļūst nespējīga uzņemties atbildību par savu veselību. Tā vietā mēs meklējam tableti, kas noņem simptomu, nevis domājam, kas to radīja. Šī pasīvā attieksme ir tiešā pretrunā preventīvās medicīnas būtībai.
Hroniskas slimības kā normāla dzīves sastāvdaļa?
Nav pieņemami, ka 35 gadus vecs cilvēks lieto trīs dažādus medikamentus hronisku stāvokļu dēļ un to uzskata par “normālu”. Preventīvā medicīna māca, ka lielākā daļa šo problēmu ir novēršamas vai vismaz būtiski uzlabojamas, ja mainām dzīvesveidu – ēšanu, kustības, miegu, stresu. Tomēr, ja mēs turpināsim slavināt status quo, mēs zaudēsim nākamās paaudzes.
Zaudētā veselības kultūra – kur mēs kļūdījāmies?
Maldinošs līdzjūtīgums – komforts pār patiesību
Mēs esam kļūdījušies savā līdzjūtībā. Tā vietā, lai iedrošinātu pārmaiņām, mēs iemācījāmies klusēt, lai tikai nevienu neaizvainotu. Bet patiesa līdzjūtība ir palīdzēt cilvēkam kļūt veselākam, nevis attaisnot viņa destruktīvās izvēles. Kad mēs attaisnojam lieko svaru vai neveselīgu dzīvesveidu ar emocionāliem argumentiem, mēs upurējam sabiedrības veselību.
Līdzjūtība bez patiesības ir pašapmāns. Un pašapmāns ir šodienas sabiedrības pamatvērtība. Tas ir jāmaina. Jāatgriežas pie patiesības kā vērtības.
Zaudēta izglītība par veselību – kur ir kļūda?
Mācību programmās trūkst praktiskas informācijas par uzturu, miegu, fizisko aktivitāti. Mēs mācam bērnus par fotosintēzi, bet ne par to, kā viņu ķermenis pārstrādā cukuru. Mēs iemācām viņiem vēstures datumus, bet ne to, kā atpazīt insulīna rezistenci vai hroniska iekaisuma simptomus. Šī nezināšana rada veselu paaudzi, kas ir sagatavota eksāmeniem, bet ne dzīvei.
Preventīvās un funkcionālās medicīnas nākotne – cerība vai utopija?
Izglītoti pacienti – pārmaiņu atslēga
Lai mēs atgrieztos uz pareizā ceļa, pacientiem jābūt informētiem, zinātkāriem un drosmīgiem. Viņiem jāmeklē nevis ātrs risinājums, bet cēlonis. Jāmācās jautāt – “kāpēc es slimoju?”, nevis “ko es varu iedzert?”. Funkcionālā medicīna piedāvā šo skatījumu – dziļāku, sakņu līmenī.
Izglītots pacients ir bīstams status quo, bet tieši tas mums ir vajadzīgs – cilvēks, kurš domā, analizē, neapmierinās ar attaisnojumiem.
Kāpēc sabiedrībai vajag vairāk dzīvesveida stratēģu?
Šodien sabiedrībai vajag ne tikai ārstus, bet arī ceļrāžus – cilvēkus kā Māris Žunda, kas palīdz redzēt lielo bildi. Dzīvesveida stratēģis nav tikai padomdevējs par uzturu vai vingrošanu – viņš ir tilts starp zinātni un realitāti. Viņš palīdz cilvēkam ne tikai zināt, bet arī īstenot.
Preventīvās medicīnas nākotne nav tabletēs – tā ir cilvēkos. Tāpēc sabiedrībai jābūt gatavai ieraudzīt patiesību, mainīt ieradumus un pārstāt glorificēt pašapmānu.
Secinājums – izvēle starp ērtībām un veselību
Mēs dzīvojam laikā, kurā izvēle ir mūsu rokās. Vai mēs turpināsim ticēt ilūzijām un ļausim veselības kultūrai mirt? Vai tomēr izvēlēsimies grūtāku, bet patiesāku ceļu – preventīvu, holistisku, funkcionālu pieeju savai veselībai? Es, kā funkcionālās medicīnas propagandētājs, un Māris Žunda kā dzīvesveida stratēģis, uzskatu – izvēlei jābūt skaidrai.
Patiesa veselība nav pozitivitātes burbulī. Tā ir patiesībā. Un šī patiesība var glābt dzīvības.
