Neuzticība attiecībās: Ne jau dzimums, bet cilvēks
Attiecības bieži vien tiek idealizētas kā drošas ostas, kur divi cilvēki viens otram uzticas un veido kopīgu nākotni. Tomēr realitāte ir sarežgītāka. Viena no jēutīgākajām tēmām attiecībās ir neuzticība. Tas ir sāpīgas pieredzes avots un bieži kārts, kas attiecības pilnīgi sagrauj. Vēl svarīgāk ir tas, kā mēs par neuzticīu domājam un par ko to uzskatām.
Ilgstoši sabiedrībā valda stereotipi par to, kurš dzimums ir "neuzticīgs". Vieni apgalvo, ka vīrieši bioloģiski ir noskaņoti "izplatīt sēklu", kamēr citi norāda, ka sievietes ir "emocionāli neuzticīgas". Šādi vispārinājumi ir ne tikai vienkāršoti, bet arī kaitīgi. Realitātē neuzticība nav dzimuma jautājums. Tas ir cilvēka jautājums.
Kas ir neuzticība?
Neuzticība nav tikai fiziska nodevība. Tā var būt emocionāla, digitāla vai pat fantāzijas līmenī. Ātrie ziņojumi, slepenas tikšanās, emocionāla tuvība ar kādu citu – viss šis var būt nodevības forma, ja tas notiek bez partnera ziņas un piekrišanas. Kāds to sauc par nodevību, cits par "nekā svarīga". Taču robeža tiek šķērsta tad, kad kāds attiecībās jūtas apiets, maldināts vai ignorēts.
Pētījumi: ko saka skaitļi?
Lai saprastu, cik patiesi ir stereotipi par dzimumiem un neuzticību, ir vērts palūkoties uz datiem. Vienā no biežāk citētajiem pētījumiem, ko veica portāls Hackspirit, respondentiem tika uzdots jautājums: "Vai Jūs krāptu savu partneri, ja būtu garantēts, ka viņš/viņa to nekad neuzzinātu?" Atbildes bija pārsteidzoši līdzīgas: 74% vīriešu un 68% sieviešu atzina, ka izmantotu šādu iespēju.
Savukārt, Superdrug Online Doctor 2018. gada aptaujā "Cheaters on Cheating", kurā piedalījās 2000 respondentu no ASV un Eiropas, tika secināts, ka 60% vīriešu un 53% sieviešu ir bijuši neuzticīgi, un lielākā daļa no viņiem atzina, ka partneris nekad nav uzzinājis par nodevību.
Arī žurnālā Journal of Marital and Family Therapy publicētais pētījums norāda, ka aptuveni 57% vīriešu un 54% sieviešu atzinuši, ka ir bijuši neuzticīgi vismaz vienreiz savas dzīves laikā.
Šie dati parāda, ka dzimumam nav izšīrošas nozīmes, kad runa ir par neuzticību. Mēs runājam par cilvēkiem, nevis par vīriešiem vai sievietēm.
Protams, ne visi krāpj. Liela daļa sabiedrības turas pie uzticības, godīguma un cieņas principiem, taču šie skaitļi atklāj, ka potenciālā neuzticība nav dzimumspecifiska. Cilvēki krāpj nevis tēpēc, ka viņi ir vīrieši vai sievietes, bet tēpēc, ka ir neapmierināti, garlaikoti, meklē tuvību vai vienkārši vēlas pierādīt sev kaut ko.
Kāpēc notiek neuzticība?
Motīvācija neuzticībai ir daudzslāņaina. Daži cilvēki jūtas emocionāli atstāti novērtā, citiem pietrūkst fiziskas tuvības. Daži vienkārši vēlas kādu jaunu pieredzi. Un ir arī tādi, kas nemaz nejūtas vainīgi par nodevību.
Nav vienas formulas, kas paskaidrotu, kāpēc cilvēki krāpj. Bet ir skaidrs viens: dzimums nav noteicošais faktors. Mēs redzam gan sievietes, kas gadiem ilgi ir uzticīgas, gan vīriešus, kas nes sevī dziļu apziņu par lojalitāti. Un otrādi.
Stereotipu kaitīgums
Kad mēs sakām, ka "visi vīrieši krāpj" vai "sievietes nav uzticamas", mēs ne tikai apvainojam lielu daļu sabiedrības, bet arī attaisnojam slikto uzvedību. Ja pieņemam, ka tas ir normāli, tad samazinās atbildības sajūta un palielinās iespēja, ka šāda rīcība atkārtosies.
Turklāt šādi uzskati var kaitēt veselīm attiecībām. Ja sieviete pastāvīgi jūt, ka viņu uztver kā potenciālu nodevēju tikai tēpēc, ka viņa ir sieviete, tas var radīt spriedzi, bailes un neusticēšanos. Tas pats attiecas uz vīriešiem.
Kā veidot uzticību?
Uzticība ir kaut kas, kas veidojas laika gaitā un tiek kopta ar darbiem, nevis vārdiem. Tā neprasa perfektumu, bet sirsnību un konsekvenci. Lai attiecības būtu veselīgas, ir jāspēj runāt par savām vajadzībām, bailēm un cerībām. Jāprot uzklausīt otru un nepieņemt spriedumus, balstoties uz dzimumu vai stereotipu.
Pāriem, kas saskaras ar neuzticības risku vai pēc nodevības, ir vērts apsvērt atklātas sarunas, attiecību terapiju un sapratnes veidošanu. Daudz ko var labot, ja ir griba un abpusēja iesaiste.
Secinājums: Dzimums nav vainīgs
Mēs nedrīstam runāt par neuzticību tā, it kā tas būtu raksturīgi tikai vienam dzimumam. Šāda domāšana ir ne tikai nepatiess vispārinājums, bet arī kaitīga sabiedrības veselīgiem uzskatiem par attiecībām.
Neuzticība nav sievietes vai vīrieša problēma. Tā ir cilvēka rīcība, ko ietekmē personīgā pieredze, vajadzības, attiecību kvalitāte un personīgā atbildība. Tikai atzīstot to, mēs varam sākt runāt godīgi par to, kas tiešām notiek attiecībās.
Un varbūt tad mēs vairs nemeklēsim vainīgo dzimumā, bet paskatīsimies uz sevi, partneri un to, ko katrs no mums patiesība sagaida no mīlestības un uzticības.