Tu esi pārdošanā. Tu to varbūt pat nejuti, bet darījums jau sen noticis. Tev neviens neprasīja atļauju, Tu vienkārši piekriti. Tu pieņēmi nosacījumus, kurus Tev uzlika sabiedrība – vecāki, skola, sistēma. Darba sludinājums, līgums, darba laika grafiks – tas viss ir tava pārdošanas akts. Tu esi piekritis, ka no rīta pulksten 9:00 Tev jābūt darbā. Tavs laiks vairs nav Tavs. Kādreiz tā bija Tava dzīve, bet tagad tā ir kāda cita uzņēmuma resursu plūsma.
Tev pateica, ko Tu drīksti un ko Tu nedrīksti. Drīksti būt produktīvs no 9:00 līdz 17:00, bet pēc tam – noguris un izsmelts. Drīksti radoši domāt, ja tas ir uzņēmuma interesēs, bet ārpus darba – lūdzu, nepārslogo sevi, jo rīt atkal jābūt enerģiskam algas devējam. Nedrīksti spontāni pamest savu galdu, kad gribi, jo Tavs laiks ir izmērāms naudā, kuru kāds cits pārvērš peļņā. Tu esi nopirkts.
Kādā brīdī, iespējams, Tu domāji, ka tas ir normāli. Tāda ir pieaugušo dzīve. Mācības, izglītība, diploms, darbs, alga, nodokļi, pensija. Tā tas vienmēr ir bijis, un visi to pieņem. Tā ir sistēma, kurā mēs esam auguši. Bet ko darīt, ja kādu dienu Tu apjēdz, ka visa Tava dzīve ir kļuvusi par rutīnu, par mūžīgu skriešanu vāveres ritenī? Tu strādā, lai nopelnītu, lai varētu dzīvot, bet vai Tu tiešām dzīvo? Vai arī Tu tikai eksistē, kamēr kāds cits no Tava darba gūst patieso labumu?
Sistēma darbojas perfekti – tā paņem Tavu enerģētisko un radošāko dienas daļu un atstāj Tev to, kas paliek pāri. Bet kas paliek pāri? Tukšums, vēlme atpūsties, nespēja domāt radoši pēc darba, jo prāts ir izdedzis, pildot citu pavēles. Tavs kvalitatīvākais un produktīvākais laiks ir pārdots. Tev atņem to brīdi, kad Tavs prāts ir visasitākais, un atliek Tev nogurumu un vainas sajūtu par visām neizdarītajām lietām.
Un kas notiek tālāk? Sistēma Tev iedod “atpūtas iespējas” – izklaides industrija, seriāli, sociālie tīkli, alkohols, iepirkšanās. Tavs prāts tiek notrulināts, lai Tu nedomātu par būtisko. Lai Tu nedomātu par to, ka esi tikai resurss kādam citam. Katru dienu Tavu uzmanību nopērk kāds cits – uzņēmumi, reklāmas, sociālo tīklu algoritmi. Tie baro Tevi ar domu, ka Tu atpūties, bet patiesībā Tu tikai aizpildi tukšumu.
Un tā Tu ej pa šo ceļu gadu no gada, neapšaubot darījuma nosacījumus. Bet jautājums ir viens – vai Tu spēj izrauties? Vai Tu spēj mainīt savu domāšanu?
Domāšana nemainās ar motivācijas grāmatām un iedvesmojošām runām. Domāšana mainās zemapziņā. Tā mainās tad, kad Tu apzinies – šī sistēma ir uzbūvēta, lai Tevi noturētu vietā. Tikai tad, kad saproti, ka Tu ESI pārdevis savu dzīvi, Tu vari sākt meklēt veidus, kā to atgūt.
Kāds var teikt – bet es pelnu labu algu, man patīk mans darbs! Un tas ir lieliski, ja tā ir Tava izvēle, nevis sociāli uzspiestā norma. Bet lielākā daļa cilvēku nav izvēlējušies šo ceļu. Viņi vienkārši gāja pa to, kas šķita “pareizs”. Viņiem iestāstīja, ka šis ir vienīgais veids, kā dzīvot.
Eksperti, kas strādā ar zemapziņu, zina – lielākā daļa cilvēku nemainās ne tāpēc, ka nevar, bet tāpēc, ka baidās no nezināmā. Brīvība ir biedējoša. Atbildība par savu laiku nozīmē, ka vairs nav uz ko norādīt ar pirkstu, ja kaut kas neizdodas.
Sistēma Tevi ir iemācījusi baidīties no brīvības. Tev liekas, ka labāk ir būt drošībā, pelnot algu, nekā uzņemties risku un meklēt patiesu dzīves piepildījumu. Un tieši tas padara šo sistēmu tik spēcīgu – tā darbojas caur Taviem paša instinktiem.
Tāpēc jautājums ir Tavs – cik ilgi Tu vēl būsi nopirkts? Vai Tu turpināsi pārdot savu kvalitatīvāko dzīves daļu citiem, cerot, ka vienu dienu "kaut kas mainīsies"? Vai arī Tu sapratīsi, ka vienīgais, kurš var mainīt šo darījumu, esi Tu pats?
Tavs laiks ir Tavs. Kam Tu to atdod?
Tev pateica, ko Tu drīksti un ko Tu nedrīksti. Drīksti būt produktīvs no 9:00 līdz 17:00, bet pēc tam – noguris un izsmelts. Drīksti radoši domāt, ja tas ir uzņēmuma interesēs, bet ārpus darba – lūdzu, nepārslogo sevi, jo rīt atkal jābūt enerģiskam algas devējam. Nedrīksti spontāni pamest savu galdu, kad gribi, jo Tavs laiks ir izmērāms naudā, kuru kāds cits pārvērš peļņā. Tu esi nopirkts.
Kādā brīdī, iespējams, Tu domāji, ka tas ir normāli. Tāda ir pieaugušo dzīve. Mācības, izglītība, diploms, darbs, alga, nodokļi, pensija. Tā tas vienmēr ir bijis, un visi to pieņem. Tā ir sistēma, kurā mēs esam auguši. Bet ko darīt, ja kādu dienu Tu apjēdz, ka visa Tava dzīve ir kļuvusi par rutīnu, par mūžīgu skriešanu vāveres ritenī? Tu strādā, lai nopelnītu, lai varētu dzīvot, bet vai Tu tiešām dzīvo? Vai arī Tu tikai eksistē, kamēr kāds cits no Tava darba gūst patieso labumu?
Sistēma darbojas perfekti – tā paņem Tavu enerģētisko un radošāko dienas daļu un atstāj Tev to, kas paliek pāri. Bet kas paliek pāri? Tukšums, vēlme atpūsties, nespēja domāt radoši pēc darba, jo prāts ir izdedzis, pildot citu pavēles. Tavs kvalitatīvākais un produktīvākais laiks ir pārdots. Tev atņem to brīdi, kad Tavs prāts ir visasitākais, un atliek Tev nogurumu un vainas sajūtu par visām neizdarītajām lietām.
Un kas notiek tālāk? Sistēma Tev iedod “atpūtas iespējas” – izklaides industrija, seriāli, sociālie tīkli, alkohols, iepirkšanās. Tavs prāts tiek notrulināts, lai Tu nedomātu par būtisko. Lai Tu nedomātu par to, ka esi tikai resurss kādam citam. Katru dienu Tavu uzmanību nopērk kāds cits – uzņēmumi, reklāmas, sociālo tīklu algoritmi. Tie baro Tevi ar domu, ka Tu atpūties, bet patiesībā Tu tikai aizpildi tukšumu.
Un tā Tu ej pa šo ceļu gadu no gada, neapšaubot darījuma nosacījumus. Bet jautājums ir viens – vai Tu spēj izrauties? Vai Tu spēj mainīt savu domāšanu?
Domāšana nemainās ar motivācijas grāmatām un iedvesmojošām runām. Domāšana mainās zemapziņā. Tā mainās tad, kad Tu apzinies – šī sistēma ir uzbūvēta, lai Tevi noturētu vietā. Tikai tad, kad saproti, ka Tu ESI pārdevis savu dzīvi, Tu vari sākt meklēt veidus, kā to atgūt.
Kāds var teikt – bet es pelnu labu algu, man patīk mans darbs! Un tas ir lieliski, ja tā ir Tava izvēle, nevis sociāli uzspiestā norma. Bet lielākā daļa cilvēku nav izvēlējušies šo ceļu. Viņi vienkārši gāja pa to, kas šķita “pareizs”. Viņiem iestāstīja, ka šis ir vienīgais veids, kā dzīvot.
Eksperti, kas strādā ar zemapziņu, zina – lielākā daļa cilvēku nemainās ne tāpēc, ka nevar, bet tāpēc, ka baidās no nezināmā. Brīvība ir biedējoša. Atbildība par savu laiku nozīmē, ka vairs nav uz ko norādīt ar pirkstu, ja kaut kas neizdodas.
Sistēma Tevi ir iemācījusi baidīties no brīvības. Tev liekas, ka labāk ir būt drošībā, pelnot algu, nekā uzņemties risku un meklēt patiesu dzīves piepildījumu. Un tieši tas padara šo sistēmu tik spēcīgu – tā darbojas caur Taviem paša instinktiem.
Tāpēc jautājums ir Tavs – cik ilgi Tu vēl būsi nopirkts? Vai Tu turpināsi pārdot savu kvalitatīvāko dzīves daļu citiem, cerot, ka vienu dienu "kaut kas mainīsies"? Vai arī Tu sapratīsi, ka vienīgais, kurš var mainīt šo darījumu, esi Tu pats?
Tavs laiks ir Tavs. Kam Tu to atdod?
