Uz veselību un uz sapņiem: kad “garīgais ceļš” un “vienkāršā dzīve” saplūst vienā pasakā
Uz vienas puses ielas stāv vīrs ar aliņu. Viņš paceļ glāzi un saka: “Uz veselību!” Draugi piesit, fonā skan kaut kas no 2000. gadu sākuma. Pāris malki, smiekli, vēl viena “uz veselību”, un iekšēji tāds mazs čuksts – “viss būs labi”.
Otrā pusē – viņa māsīca, vegāne jogotāja, taisa rituālu. Dedzina papīra lapiņas ar vēlmēm. Viņa dzer matcha tēju, meditē pie sveces, skaita afirmācijas un raksta: “Es esmu pelnījusi pārpilnību. Es atveros Visuma iespējām.”
Un abiem diviem acīs ir cerība. Cerība, ka tas, ko viņi dara – palīdzēs. Ka pietiks ar vēlējumu vai rituālu, lai dzīve ietu kalnā.
Bet ko viņi īsti dara? Abi ir ideālie Visuma klienti. Tādi, kuri gaida, ka ārējs spēks – liktenis, karma, enerģijas vai alkohols – mainīs viņu realitāti. Vairāk vai mazāk apzināti, viņi izlaiž vienu būtisku detaļu: viņi paši.
Alkohols kā sapņu katalizators
“Uz veselību!” ir daudz vairāk nekā standarta tosts. Tajā ir klusa cerība. Kā tāda tautas versija pozitīvai domāšanai. Un kad cilvēks ir jau trešajā glāzē, viņš sāk runāt atklātāk: par to, ko viņš gribētu, ko nesanāca, ko nākamgad vajadzētu.
Viņš nesaka “es mainīšu”, viņš saka “vajadzētu būt labāk”. Līdzīgi kā jogotāja saka “Visums man atvērs durvis”. Starpība? Tikai vārdi un rīki. Viens izvēlas šņabi, otrs svecīti un palo santo kociņu.
Abos gadījumos nav konkrēta plāna. Ir sajūta, ka kaut kam būtu jāmainās. Un ideāli – lai tas notiek pats no sevis.
Jogas dievietes un decembra rituāli
Ziemassvētku laiks jogotājām ir īpašs – tas ir periods, kad jāatlaiž vecais un jāpievilina jaunais. 30 lapiņas ar vēlmēm, kas tiek sadedzinātas, ir sava veida līgums ar likteni: “Es pateicu, ko gribu – tagad tava kārta, Visum!”
Sociālajos tīklos viņa ieliek bildi ar sveci, fonā vīraks, virsrakstā “Let go & trust the process”. Komentāros – sirsniņas un “I needed this so much 💫”.
Bet, kad pienāk janvāris, viņas dzīvē nekas nav mainījies. Tikai cits dzēriens – no karstvīna pārgājusi uz silto citronūdeni ar kurkumu.
Rituāli kļūst par izklaidi. Estētisku veidu, kā uz brīdi sajust, ka tu kontrolē kaut ko. Taču realitātē, nekas nav noticis. Lapiņas ir sadedzinātas, bet bailes, nedrošība, vecie ieradumi – palikuši.
Vai ir starpība starp glāzi un gonga meditāciju?
Tīri estētiski – jā. Viens dzied līdz rītam, otrs meditē klusumā. Viens smēķē “aromātisku” cigareti, otrs elpo caur kreiso nāsi un tur kristālu rokā.
Bet abi dara vienu un to pašu: viņi grib sajust, ka viņiem ir vara pār dzīvi, bez reālas rīcības. Viņi gaida sajūtu, ka “kaut kas mainās”. Un tiklīdz tā sajūta rodas – uz brīdi – viss šķiet kārtībā.
Līdz nākamajam rītam. Kad saproti: tavas problēmas nav pazudušas. Un ne tosts, ne lapiņa to nav atrisinājusi.
Cerība bez plāna ir pašapmāns
Starpība starp sapņošanu un rīcību ir ļoti vienkārša. Sapņot var visi. Rakstīt lapiņas, celt glāzi, aizdegt sveci – tas viss ir simboliski. Bet, ja pēc tam tu nedari neko, lai šo sapni piepildītu – tā ir tikai ilūzija.
Tāpēc jautājums nav par to, kurš ceļš ir pareizs – alkohols vai enerģijas. Jautājums ir: kurš vispār dara kaut ko reālu?
Jogotāja, kura dedzina lapiņas, bet reāli mūk no darba, ko ienīst, neko nemainot, ir tieši tādā pašā ilūziju burbulī kā viņas brālēns, kurš katru sestdienu piedzeras un saka “jāatsāk zīmēt, kā agrāk”.
Abi dzīvo cerībā. Abi izvairās no atbildības. Abi tic, ka pietiks ar vēlmi.
Bet vai cerība ir slikta lieta?
Nē, cerība nav slikta. Bet cerība bez darbības ir kā ledusskapja durvju virināšana, cerot, ka tur parādīsies kūka. Reizēm cilvēki aiziet tik dziļi šajā ilūziju pasaulē, ka sāk domāt – viņu problēmas ir enerģētiskas. Vai “no iepriekšējām dzīvēm”.
Tā ir bēgšana. Eleganta, smaržīga, ar smukiem Instagram story, bet joprojām bēgšana.
Un tas pats ir arī ar “uz veselību” piektdienas vakaros. Tā ir arī bēgšana – no sevis, no tukšuma, no bezjēdzības sajūtas.
Cilvēks, kurš saprot, ka neviena lapiņa neizpildīs viņa sapņus
Tāds cilvēks ir bīstams. Jo viņš sāks rīkoties. Viņš nesadomās, ka Visums viņam “dos zīmi”, bet pats sev uzrakstīs grafiku un sāks rīkoties.
Viņš neatsakās no cerības, bet tā vairs nav pasīva. Tā kļūst par degvielu, nevis miega zālēm.
Viņš var vēl joprojām dzert vīnu vai dedzināt salviju. Bet viņš saprot – tas ir tikai dekors. Darbs ir jādara pašam. Katru dienu. Un neviens Visums neko tavā vietā nedarīs.
Secinājums: uz veselību vai uz sevis veselību?
Atšķirība starp alkoholiķi un ezoterisko jogotāju bieži vien ir tikai fasāde. Abi gaida, ka “kaut kas mainīsies”. Viens ar šņabi, otrs ar šamanisko rituālu.
Bet dzīvi maina tas, kurš pārstāj skatīties uz zvaigznēm, un sāk rakt zemi. Kurš pārstāj jautāt “kad nāks zīme?” un pats to uzzīmē.
Un varbūt, galu galā, svarīgākais nav – kā tu vēlējies, bet – ko tu dari pēc tam, kad vēlējies.
Uz vienas puses ielas stāv vīrs ar aliņu. Viņš paceļ glāzi un saka: “Uz veselību!” Draugi piesit, fonā skan kaut kas no 2000. gadu sākuma. Pāris malki, smiekli, vēl viena “uz veselību”, un iekšēji tāds mazs čuksts – “viss būs labi”.
Otrā pusē – viņa māsīca, vegāne jogotāja, taisa rituālu. Dedzina papīra lapiņas ar vēlmēm. Viņa dzer matcha tēju, meditē pie sveces, skaita afirmācijas un raksta: “Es esmu pelnījusi pārpilnību. Es atveros Visuma iespējām.”
Un abiem diviem acīs ir cerība. Cerība, ka tas, ko viņi dara – palīdzēs. Ka pietiks ar vēlējumu vai rituālu, lai dzīve ietu kalnā.
Bet ko viņi īsti dara? Abi ir ideālie Visuma klienti. Tādi, kuri gaida, ka ārējs spēks – liktenis, karma, enerģijas vai alkohols – mainīs viņu realitāti. Vairāk vai mazāk apzināti, viņi izlaiž vienu būtisku detaļu: viņi paši.
Alkohols kā sapņu katalizators
“Uz veselību!” ir daudz vairāk nekā standarta tosts. Tajā ir klusa cerība. Kā tāda tautas versija pozitīvai domāšanai. Un kad cilvēks ir jau trešajā glāzē, viņš sāk runāt atklātāk: par to, ko viņš gribētu, ko nesanāca, ko nākamgad vajadzētu.
Viņš nesaka “es mainīšu”, viņš saka “vajadzētu būt labāk”. Līdzīgi kā jogotāja saka “Visums man atvērs durvis”. Starpība? Tikai vārdi un rīki. Viens izvēlas šņabi, otrs svecīti un palo santo kociņu.
Abos gadījumos nav konkrēta plāna. Ir sajūta, ka kaut kam būtu jāmainās. Un ideāli – lai tas notiek pats no sevis.
Jogas dievietes un decembra rituāli
Ziemassvētku laiks jogotājām ir īpašs – tas ir periods, kad jāatlaiž vecais un jāpievilina jaunais. 30 lapiņas ar vēlmēm, kas tiek sadedzinātas, ir sava veida līgums ar likteni: “Es pateicu, ko gribu – tagad tava kārta, Visum!”
Sociālajos tīklos viņa ieliek bildi ar sveci, fonā vīraks, virsrakstā “Let go & trust the process”. Komentāros – sirsniņas un “I needed this so much 💫”.
Bet, kad pienāk janvāris, viņas dzīvē nekas nav mainījies. Tikai cits dzēriens – no karstvīna pārgājusi uz silto citronūdeni ar kurkumu.
Rituāli kļūst par izklaidi. Estētisku veidu, kā uz brīdi sajust, ka tu kontrolē kaut ko. Taču realitātē, nekas nav noticis. Lapiņas ir sadedzinātas, bet bailes, nedrošība, vecie ieradumi – palikuši.
Vai ir starpība starp glāzi un gonga meditāciju?
Tīri estētiski – jā. Viens dzied līdz rītam, otrs meditē klusumā. Viens smēķē “aromātisku” cigareti, otrs elpo caur kreiso nāsi un tur kristālu rokā.
Bet abi dara vienu un to pašu: viņi grib sajust, ka viņiem ir vara pār dzīvi, bez reālas rīcības. Viņi gaida sajūtu, ka “kaut kas mainās”. Un tiklīdz tā sajūta rodas – uz brīdi – viss šķiet kārtībā.
Līdz nākamajam rītam. Kad saproti: tavas problēmas nav pazudušas. Un ne tosts, ne lapiņa to nav atrisinājusi.
Cerība bez plāna ir pašapmāns
Starpība starp sapņošanu un rīcību ir ļoti vienkārša. Sapņot var visi. Rakstīt lapiņas, celt glāzi, aizdegt sveci – tas viss ir simboliski. Bet, ja pēc tam tu nedari neko, lai šo sapni piepildītu – tā ir tikai ilūzija.
Tāpēc jautājums nav par to, kurš ceļš ir pareizs – alkohols vai enerģijas. Jautājums ir: kurš vispār dara kaut ko reālu?
Jogotāja, kura dedzina lapiņas, bet reāli mūk no darba, ko ienīst, neko nemainot, ir tieši tādā pašā ilūziju burbulī kā viņas brālēns, kurš katru sestdienu piedzeras un saka “jāatsāk zīmēt, kā agrāk”.
Abi dzīvo cerībā. Abi izvairās no atbildības. Abi tic, ka pietiks ar vēlmi.
Bet vai cerība ir slikta lieta?
Nē, cerība nav slikta. Bet cerība bez darbības ir kā ledusskapja durvju virināšana, cerot, ka tur parādīsies kūka. Reizēm cilvēki aiziet tik dziļi šajā ilūziju pasaulē, ka sāk domāt – viņu problēmas ir enerģētiskas. Vai “no iepriekšējām dzīvēm”.
Tā ir bēgšana. Eleganta, smaržīga, ar smukiem Instagram story, bet joprojām bēgšana.
Un tas pats ir arī ar “uz veselību” piektdienas vakaros. Tā ir arī bēgšana – no sevis, no tukšuma, no bezjēdzības sajūtas.
Cilvēks, kurš saprot, ka neviena lapiņa neizpildīs viņa sapņus
Tāds cilvēks ir bīstams. Jo viņš sāks rīkoties. Viņš nesadomās, ka Visums viņam “dos zīmi”, bet pats sev uzrakstīs grafiku un sāks rīkoties.
Viņš neatsakās no cerības, bet tā vairs nav pasīva. Tā kļūst par degvielu, nevis miega zālēm.
Viņš var vēl joprojām dzert vīnu vai dedzināt salviju. Bet viņš saprot – tas ir tikai dekors. Darbs ir jādara pašam. Katru dienu. Un neviens Visums neko tavā vietā nedarīs.
Secinājums: uz veselību vai uz sevis veselību?
Atšķirība starp alkoholiķi un ezoterisko jogotāju bieži vien ir tikai fasāde. Abi gaida, ka “kaut kas mainīsies”. Viens ar šņabi, otrs ar šamanisko rituālu.
Bet dzīvi maina tas, kurš pārstāj skatīties uz zvaigznēm, un sāk rakt zemi. Kurš pārstāj jautāt “kad nāks zīme?” un pats to uzzīmē.
Un varbūt, galu galā, svarīgākais nav – kā tu vēlējies, bet – ko tu dari pēc tam, kad vēlējies.
