Mēs visi atliekam. Atliekam trauku mazgāšanu, sportu, zvanu vecākiem. Atliekam lēmumus, sapņus, lielus soļus. Atliekam dzīvi. Bet kāpēc? Kas mūs pie tā noved? Vai atlikšana ir vienkārši slinkums, vai arī kaut kas daudz dziļāks, kas sakņojas zemapziņā?
Atlikšanas mehānisms
Atlikšana ir vairāk nekā tikai ieradums. Tā ir dziļa psiholoģiska programma, kas mūs vada, pat ja mēs to nevēlamies. Zem atlikšanas slēpjas bailes, šaubas, nedrošība, perfekcionisms un pat bērnības traumas. Mēs izvairāmies no darbībām, jo baidāmies no neveiksmes vai, gluži pretēji, no panākumiem. Dažreiz atlikšana ir veids, kā mūs pasargāt – mūsu prāts mūs aizkavē, jo baidās no iznākuma.
Traumu ietekme uz atlikšanu
Bērnībā mēs iemācāmies noteiktus uzvedības modeļus. Ja kāds bērnībā tika bargi sodīts par kļūdām, viņam var veidoties dziļš perfekcionisms un bailes no nepareizi izdarīta soļa. Viņš labāk atliks uzdevumu, nekā riskēs izdarīt to nepilnīgi. Tāpat, ja cilvēks bērnībā piedzīvojis neuzticēšanos vai nepietiekamu emocionālo atbalstu, viņam var būt grūti pieņemt lēmumus – viņš atliks, jo neuzticas sev.
Atlikšana kā bremze dzīvei
Dzīve ir plūsma, kurai jānotiek dabiski. Taču atlikšana šo plūsmu bremzē. Mēs atliekam, cerot uz labāku brīdi, uz ideāliem apstākļiem, uz pareizo noskaņojumu. Bet šis ideālais brīdis nekad neatnāk. Tā vietā mēs pavadām gadus, gaidot un atlikdami. Kamēr mēs domājam, ka vēlāk būs vieglāk, laiks rit. Plāni paliek neīstenoti, sapņi nepiepildīti. Mēs dzīvojam it kā melnrakstu, bet kad sākas tīrraksts?
Atlikšanas sekas
Atlikšana ne tikai rada stresu un neapmierinātību, bet arī atņem iespējas. Mēs palaižam garām karjeras iespējas, attiecību iespējas, piedzīvojumus, kas varēja veidot mūsu dzīvi. Beigās atlikšana noved pie nožēlas. Pilni kapi ar cilvēkiem, kuri gaidīja īsto brīdi. Cilvēki, kuri atstāja šo pasauli ar neatklātiem sapņiem, nesāktiem projektiem, neizteiktiem vārdiem.
Kā pārtraukt atlikšanu?
Lai izkļūtu no atlikšanas cilpas, jāsaprot, kas ir tās pamatā. Vai tā ir bailes? Perfekcionisms? Nepārliecinātība? Kad to apzināmies, varam strādāt pie risinājuma.
Beigās viss atkarīgs no mums pašiem. Vai mēs ļausim atlikšanai vadīt mūsu dzīvi? Vai arī mēs pārņemsim vadību? Dzīve nav neierobežota, un to-do saraksti neglābs. Vai mēs dzīvosim, vai tikai atliksim dzīvi? Izvēle ir mūsu rokās.
Atlikšanas mehānisms
Atlikšana ir vairāk nekā tikai ieradums. Tā ir dziļa psiholoģiska programma, kas mūs vada, pat ja mēs to nevēlamies. Zem atlikšanas slēpjas bailes, šaubas, nedrošība, perfekcionisms un pat bērnības traumas. Mēs izvairāmies no darbībām, jo baidāmies no neveiksmes vai, gluži pretēji, no panākumiem. Dažreiz atlikšana ir veids, kā mūs pasargāt – mūsu prāts mūs aizkavē, jo baidās no iznākuma.
Traumu ietekme uz atlikšanu
Bērnībā mēs iemācāmies noteiktus uzvedības modeļus. Ja kāds bērnībā tika bargi sodīts par kļūdām, viņam var veidoties dziļš perfekcionisms un bailes no nepareizi izdarīta soļa. Viņš labāk atliks uzdevumu, nekā riskēs izdarīt to nepilnīgi. Tāpat, ja cilvēks bērnībā piedzīvojis neuzticēšanos vai nepietiekamu emocionālo atbalstu, viņam var būt grūti pieņemt lēmumus – viņš atliks, jo neuzticas sev.
Atlikšana kā bremze dzīvei
Dzīve ir plūsma, kurai jānotiek dabiski. Taču atlikšana šo plūsmu bremzē. Mēs atliekam, cerot uz labāku brīdi, uz ideāliem apstākļiem, uz pareizo noskaņojumu. Bet šis ideālais brīdis nekad neatnāk. Tā vietā mēs pavadām gadus, gaidot un atlikdami. Kamēr mēs domājam, ka vēlāk būs vieglāk, laiks rit. Plāni paliek neīstenoti, sapņi nepiepildīti. Mēs dzīvojam it kā melnrakstu, bet kad sākas tīrraksts?
Atlikšanas sekas
Atlikšana ne tikai rada stresu un neapmierinātību, bet arī atņem iespējas. Mēs palaižam garām karjeras iespējas, attiecību iespējas, piedzīvojumus, kas varēja veidot mūsu dzīvi. Beigās atlikšana noved pie nožēlas. Pilni kapi ar cilvēkiem, kuri gaidīja īsto brīdi. Cilvēki, kuri atstāja šo pasauli ar neatklātiem sapņiem, nesāktiem projektiem, neizteiktiem vārdiem.
Kā pārtraukt atlikšanu?
Lai izkļūtu no atlikšanas cilpas, jāsaprot, kas ir tās pamatā. Vai tā ir bailes? Perfekcionisms? Nepārliecinātība? Kad to apzināmies, varam strādāt pie risinājuma.
- Sāc ar mazām darbībām. Neuztver uzdevumu kā lielu kalnu, bet kā sēriju mazu soļu. Ja jānomazgā trauki, sāc ar vienu šķīvi.
- Nosaki termiņus. Bez skaidra termiņa atlikšana turpināsies bezgalīgi.
- Izveido ieradumus. Automātiski ieradumi neļauj domāt, vai darīt vai nedarīt – tu vienkārši dari.
- Saskaries ar bailēm. Pajautā sev – kas ir sliktākais, kas var notikt, ja es šo izdarīšu?
- Samazini perfekcionismu. Labāk izdarīt nepilnīgi nekā neizdarīt vispār.
- Atgādini sev, ka dzīve notiek tagad. Nav „vēlāk”, ir tikai tagad.
Beigās viss atkarīgs no mums pašiem. Vai mēs ļausim atlikšanai vadīt mūsu dzīvi? Vai arī mēs pārņemsim vadību? Dzīve nav neierobežota, un to-do saraksti neglābs. Vai mēs dzīvosim, vai tikai atliksim dzīvi? Izvēle ir mūsu rokās.
Piesakies izpētei: Kāpēc Tu atliec?
Vai Tu negribi dzīvot tagad un veidot savu laimīgo dzīvi? Ja vēlies izprast savus atlikšanas iemeslus un sākt pārmaiņas, piesakies uz stratēģisko diagnostiku: Pieteikties šeit.
Vai Tu negribi dzīvot tagad un veidot savu laimīgo dzīvi? Ja vēlies izprast savus atlikšanas iemeslus un sākt pārmaiņas, piesakies uz stratēģisko diagnostiku: Pieteikties šeit.
