Pēdējā laikā sociālajos tīklos parādās jauna spriedze. Kas ir AI saturs, kas nav. Kas ir īstais, kas ir uzģenerētais. Daļa grib atzīmes. Daļa grib pārliecību. Un es saprotu abus. Tikai viena lieta man neliek mieru.
Ja teksts ir rakstīts ar roku, vai tas automātiski kļūst mans. Un, ja teksts ir tapis ar AI palīdzību, vai tas automātiski kļūst nereāls. Prāts taču visu laiku uzsūc. No sarunām, grāmatām, pieredzēm, traumām, mentoriem, algoritmiem. Vienu dienu to dara internets, nākamo dienu to dara AI. Būtiskākais jautājums nav par rīku. Būtiskākais jautājums ir par avotu.
No kurienes teksts uzrakstās. No vēlmes patikt, izklausīties gudram, noturēt uzmanību. Vai no pieredzes, novērojuma un atbildības par sekām.
Un te man sākas paralēle ar pārtiku.
Pārtikas industrija pēdējos gadu desmitos ir izdarījusi to pašu, ko šobrīd dara algoritmi ar saturu. Ir iespējams saražot ēdienu, kas izskatās kā ēdiens. Garšo kā ēdiens. Smaržo kā ēdiens. Bet ķermenī uzvedas citādi. It kā viss būtu pareizi, bet iekšā parādās troksnis. Nogurums. Tieksmes. Migla galvā. Nemiers. Miegs kļūst trausls. Sāta sajūta pazūd vai paliek dīvaina, it kā ķermenis nesaprot, ko saņēma.
Tāpat kā ar tekstu. Forma pārliecina ātrāk nekā funkcija.
Agrāk ēšana lielā mērā balstījās uz tuvumu un sezonu. Ne tāpēc, ka cilvēki bija apzinīgāki. Tāpēc, ka bija mazāk izvēļu. Mazāk sastāvdaļu. Mazāk iepakojuma. Mazāk “ideālo” kombināciju, kurās cukurs, tauki un sāls ir salikti tā, lai smadzenes gribētu vēl. Uzturs nebija perfekts, bet signāls bieži bija skaidrāks. Ķermenis saprata, ko saņem.
Tagad ēšana bieži notiek citā realitātē. Pārtika ir kļuvusi par produktu, nevis par barību. Dažreiz pat par izklaidi. Un tas nav pārmetums, tas ir novērojums. Jo ātrāks temps, jo vairāk stresa, jo vairāk cilvēks meklē tūlītēju atvieglojumu. Un pārtika ir viens no ātrākajiem slēdžiem nervu sistēmā.
Te man patīk runāt par realitātes testu. Nevis ideoloģiju. Nevis pareizi vai nepareizi. Realitātes testu.
Īsts uzturs parasti atstāj skaidrību. Stabilu enerģiju. Normālu sātu. Mierīgāku prātu. Paredzamu gremošanu. Ja pēc ēšanas saglabājas dzīvīgums un nav sajūtas, ka ķermenis mēģina tikt galā ar slodzi, tā ir laba zīme.
Nereāls uzturs bieži ir pretējs. Garša ir skaļāka par sātu. Porcija pazūd ātri, vēlme turpināt paliek. Pēc kāda brīža krīt enerģija. Uzrodas salduma tieksme. Galva kļūst smagnēja. Emocijas svārstās. Un interesanti, ka tas bieži izskatās normāli. Tas ir tas pats fenomens kā ar AI tekstu. Gluds. Pareizs. Bet zem virsmas paliek tukšums.
Man personīgi svarīgākais kritērijs ir nervu sistēma.
Kas notiek ar stāvokli pēc ēšanas. Vai parādās miers. Vai parādās spriedze. Vai prāts kļūst skaidrāks, vai sāk meklēt nākamo stimulu. Ja pēc ēšanas aktivizējas nemiers, nogurums, migla galvā, tad ķermenis bieži saņem nevis uzturu. Tas saņem slodzi.
Un te ir vēl viena domāšana, kas mani nepamet.
Ko mēs ēdīsim tālāk.
Viena nākotne izskatās pēc vēl lielākas pārtikas inženierijas, personalizētas pēc datiem. Otrā nākotne izskatās pēc sadalītas realitātes, kur lētā ultra apstrādātā pārtika kļūst par normu, bet īstas izejvielas kļūst par luksusu. Trešā nākotne ir atgriešanās pie vienkāršas loģikas, kvalitātes, izcelsmes un mērījumiem. Nevis sajūtām vien, bet arī datiem.
Man patīk doma, ka šeit parādās jaunā prasme.
Nevis izvēlēties “pareizo diētu”. Bet trenēt atpazīšanu.
No kurienes nāk izvēle ēst. No izsalkuma vai impulsa. No vajadzības vai stresa. No ķermeņa vai no prāta. Un tad paskatīties, ko ķermenis pasaka pēc tam.
Vienkāršākais, ko daru pats un mācu citiem, ir palēnināt pirmo minūti. Pirms ēšanas dažas lēnas izelpas. Īss ķermeņa skenējums. Un tikai tad ēšana. Tas izklausās pārāk vienkārši, lai strādātu, tāpēc cilvēki to ignorē. Bet nervu sistēma nosaka gan apetīti, gan cukura regulāciju, gan spēju sajust sātu, gan to, vai būs tieksmes.
Tāpēc man kopsavilkums ir šāds.
AI spēj radīt tekstu, kas izskatās īsts. Pārtikas industrija spēj radīt ēdienu, kas izskatās īsts. Bet fizioloģija vienmēr atmasko atšķirību.
Un varbūt tieši šeit ir jaunais “verifikācijas” lauciņš. Nevis atzīme, kas to uzrakstīja vai saražoja. Bet atbilde, ko tas izdara ar ķermeni.
Autors: Māris Žunda
Ja teksts ir rakstīts ar roku, vai tas automātiski kļūst mans. Un, ja teksts ir tapis ar AI palīdzību, vai tas automātiski kļūst nereāls. Prāts taču visu laiku uzsūc. No sarunām, grāmatām, pieredzēm, traumām, mentoriem, algoritmiem. Vienu dienu to dara internets, nākamo dienu to dara AI. Būtiskākais jautājums nav par rīku. Būtiskākais jautājums ir par avotu.
No kurienes teksts uzrakstās. No vēlmes patikt, izklausīties gudram, noturēt uzmanību. Vai no pieredzes, novērojuma un atbildības par sekām.
Un te man sākas paralēle ar pārtiku.
Pārtikas industrija pēdējos gadu desmitos ir izdarījusi to pašu, ko šobrīd dara algoritmi ar saturu. Ir iespējams saražot ēdienu, kas izskatās kā ēdiens. Garšo kā ēdiens. Smaržo kā ēdiens. Bet ķermenī uzvedas citādi. It kā viss būtu pareizi, bet iekšā parādās troksnis. Nogurums. Tieksmes. Migla galvā. Nemiers. Miegs kļūst trausls. Sāta sajūta pazūd vai paliek dīvaina, it kā ķermenis nesaprot, ko saņēma.
Tāpat kā ar tekstu. Forma pārliecina ātrāk nekā funkcija.
Agrāk ēšana lielā mērā balstījās uz tuvumu un sezonu. Ne tāpēc, ka cilvēki bija apzinīgāki. Tāpēc, ka bija mazāk izvēļu. Mazāk sastāvdaļu. Mazāk iepakojuma. Mazāk “ideālo” kombināciju, kurās cukurs, tauki un sāls ir salikti tā, lai smadzenes gribētu vēl. Uzturs nebija perfekts, bet signāls bieži bija skaidrāks. Ķermenis saprata, ko saņem.
Tagad ēšana bieži notiek citā realitātē. Pārtika ir kļuvusi par produktu, nevis par barību. Dažreiz pat par izklaidi. Un tas nav pārmetums, tas ir novērojums. Jo ātrāks temps, jo vairāk stresa, jo vairāk cilvēks meklē tūlītēju atvieglojumu. Un pārtika ir viens no ātrākajiem slēdžiem nervu sistēmā.
Te man patīk runāt par realitātes testu. Nevis ideoloģiju. Nevis pareizi vai nepareizi. Realitātes testu.
Īsts uzturs parasti atstāj skaidrību. Stabilu enerģiju. Normālu sātu. Mierīgāku prātu. Paredzamu gremošanu. Ja pēc ēšanas saglabājas dzīvīgums un nav sajūtas, ka ķermenis mēģina tikt galā ar slodzi, tā ir laba zīme.
Nereāls uzturs bieži ir pretējs. Garša ir skaļāka par sātu. Porcija pazūd ātri, vēlme turpināt paliek. Pēc kāda brīža krīt enerģija. Uzrodas salduma tieksme. Galva kļūst smagnēja. Emocijas svārstās. Un interesanti, ka tas bieži izskatās normāli. Tas ir tas pats fenomens kā ar AI tekstu. Gluds. Pareizs. Bet zem virsmas paliek tukšums.
Man personīgi svarīgākais kritērijs ir nervu sistēma.
Kas notiek ar stāvokli pēc ēšanas. Vai parādās miers. Vai parādās spriedze. Vai prāts kļūst skaidrāks, vai sāk meklēt nākamo stimulu. Ja pēc ēšanas aktivizējas nemiers, nogurums, migla galvā, tad ķermenis bieži saņem nevis uzturu. Tas saņem slodzi.
Un te ir vēl viena domāšana, kas mani nepamet.
Ko mēs ēdīsim tālāk.
Viena nākotne izskatās pēc vēl lielākas pārtikas inženierijas, personalizētas pēc datiem. Otrā nākotne izskatās pēc sadalītas realitātes, kur lētā ultra apstrādātā pārtika kļūst par normu, bet īstas izejvielas kļūst par luksusu. Trešā nākotne ir atgriešanās pie vienkāršas loģikas, kvalitātes, izcelsmes un mērījumiem. Nevis sajūtām vien, bet arī datiem.
Man patīk doma, ka šeit parādās jaunā prasme.
Nevis izvēlēties “pareizo diētu”. Bet trenēt atpazīšanu.
No kurienes nāk izvēle ēst. No izsalkuma vai impulsa. No vajadzības vai stresa. No ķermeņa vai no prāta. Un tad paskatīties, ko ķermenis pasaka pēc tam.
Vienkāršākais, ko daru pats un mācu citiem, ir palēnināt pirmo minūti. Pirms ēšanas dažas lēnas izelpas. Īss ķermeņa skenējums. Un tikai tad ēšana. Tas izklausās pārāk vienkārši, lai strādātu, tāpēc cilvēki to ignorē. Bet nervu sistēma nosaka gan apetīti, gan cukura regulāciju, gan spēju sajust sātu, gan to, vai būs tieksmes.
Tāpēc man kopsavilkums ir šāds.
AI spēj radīt tekstu, kas izskatās īsts. Pārtikas industrija spēj radīt ēdienu, kas izskatās īsts. Bet fizioloģija vienmēr atmasko atšķirību.
Un varbūt tieši šeit ir jaunais “verifikācijas” lauciņš. Nevis atzīme, kas to uzrakstīja vai saražoja. Bet atbilde, ko tas izdara ar ķermeni.
Autors: Māris Žunda
