Šīs bailes, ko tu apraksti, nav tikai "tavas". Tās ir daudzu cilvēku klusā iekšējā cīņa. Bailes no kļūdām, nožēlas un “nepareizās dzīves” bieži padara izvēles neiespējamas. It kā mēs ticētu, ka pastāv viena pareizā taciņa, un jebkura atkāpe no tās nozīmē neveiksmi vai izšķērdējumu.
Bet dzīve nav eksāmens. Un tā noteikti nav algoritms, kurā ir tikai viena pareizā atbilde.
Tā vēlme būt laimīgam visu laiku — tas ir maldīgs ideāls. Mēs neesam būvēti, lai visu laiku justos svētlaimīgi. Cilvēka psihē ir dabisks emocionāls ritms: prieks, skumjas, vilšanās, iedvesma, dusmas, pateicība… un neviens no tiem nav “nepareizs”.
Kad tu centies analizēt prom savas emocijas, tu īstenībā dari to pašu, ko dara kontrolējošs prāts: tu neuzticies sev. Ne savam instinktam, ne savam “jā” vai “nē”. Analīze kļūst par drošības jostu. Bet patiesībā tā bieži ir aizsardzība pret dzīvošanu.
Tās bailes no “nepareizās izvēles” bieži sakņojas dziļi zemapziņā — tur, kur bērns reiz saprata, ka mīlestība var būt nosacīta, ka kļūdas tiek sodītas, un ka drošāk ir būt ļoti uzmanīgam. Tur dzimst perfekcionisms, tur dzimst tā iekšējā kontrole, kas neļauj nodoties ar visu sirdi — jo sirds ir ievainojama.
Un tomēr, tikai tad, kad ļaujamies rīcībai arī tad, kad nav garantiju, rodas dzīvība. Tikai tad, kad dzīvojam nevis caur analīzi, bet caur klātbūtni, rodas jēga. Nevis “pareiza izvēle” rada piepildījumu, bet tava iekšējā spēja pieņemt sevi arī tad, kad kļūdies.
Tev nav jāizanalizē savas bēdas. Tās nav loģiska problēma. Tās ir sajūtas, kas grib būt izjustas. Nevis salabotas.
Tāpēc vari sev pajautāt nevis “kas ir pareizi?”, bet:
“Vai es varu būt ar sevi — arī tagad?”
Bez atbildēm. Bez skaidrības. Tikai klātesošs.
Un tur sākas dzīve.
Bet dzīve nav eksāmens. Un tā noteikti nav algoritms, kurā ir tikai viena pareizā atbilde.
Tā vēlme būt laimīgam visu laiku — tas ir maldīgs ideāls. Mēs neesam būvēti, lai visu laiku justos svētlaimīgi. Cilvēka psihē ir dabisks emocionāls ritms: prieks, skumjas, vilšanās, iedvesma, dusmas, pateicība… un neviens no tiem nav “nepareizs”.
Kad tu centies analizēt prom savas emocijas, tu īstenībā dari to pašu, ko dara kontrolējošs prāts: tu neuzticies sev. Ne savam instinktam, ne savam “jā” vai “nē”. Analīze kļūst par drošības jostu. Bet patiesībā tā bieži ir aizsardzība pret dzīvošanu.
Tās bailes no “nepareizās izvēles” bieži sakņojas dziļi zemapziņā — tur, kur bērns reiz saprata, ka mīlestība var būt nosacīta, ka kļūdas tiek sodītas, un ka drošāk ir būt ļoti uzmanīgam. Tur dzimst perfekcionisms, tur dzimst tā iekšējā kontrole, kas neļauj nodoties ar visu sirdi — jo sirds ir ievainojama.
Un tomēr, tikai tad, kad ļaujamies rīcībai arī tad, kad nav garantiju, rodas dzīvība. Tikai tad, kad dzīvojam nevis caur analīzi, bet caur klātbūtni, rodas jēga. Nevis “pareiza izvēle” rada piepildījumu, bet tava iekšējā spēja pieņemt sevi arī tad, kad kļūdies.
Tev nav jāizanalizē savas bēdas. Tās nav loģiska problēma. Tās ir sajūtas, kas grib būt izjustas. Nevis salabotas.
Tāpēc vari sev pajautāt nevis “kas ir pareizi?”, bet:
“Vai es varu būt ar sevi — arī tagad?”
Bez atbildēm. Bez skaidrības. Tikai klātesošs.
Un tur sākas dzīve.
