Ir kāds šķietami mazs, bet visaptverošs jautājums, kas kā nemanāms filtrs ietekmē daudzu cilvēku izvēles, attiecības un pat sapņu piepildījumu: Ko par mani padomās? Šī frāze bieži vien ir klusējošs fons publiskās runas bailēm, bet tas ir tikai sākums. Ja šī doma kļūst par automātisku reakciju, tā pārņem ne tikai runas situācijas, bet visu cilvēka sociālo dzīvi.
Šajā rakstā aplūkosim, kā zemapziņas bailes no vērtējuma izpaužas kā publiskās runas trauksme, kāpēc tas bloķē attiecību veidošanu un patiesu izpausmi, un kā ar šīm saknēm iespējams strādāt, izmantojot psiholoģijas un hipnoterapijas pieeju.
Bailes no vērtējuma nav loģiskas – tās ir automātiskas
Satraukums par publisku runu bieži tiek pārprasts kā vienkārša nervozitāte vai introvertums. Patiesībā tas bieži sakņojas dziļāk – bērnības vai agrīnās pieredzēs, kurās mācījāmies, ka mūsu viedoklim, emocijām vai klātbūtnei ir cena. Mēs sākām asociēt redzamību ar iespējamu nosodījumu. Tā vietā, lai parādītu sevi, iemācījāmies paslēpties.
Zemapziņā šīs bailes darbojas automātiski. Neatkarīgi no tā, cik reižu sev pasakām “tas nav nekas traks” vai “viss būs labi”, ķermenis reaģē ar trauksmi: saspringums, sauss kakls, aizmirsti vārdi, drebēšana. Kāpēc? Jo zemapziņa šajā situācijā redz draudus. Ne jau reāli – bet emocionāli un simboliski: “Ja tu tagad izgāzīsies, visi tevi atmetīs. Tu nebūsi pietiekams. Tu nebūsi mīlēts.”
Šī pati trauksme bloķē arī attiecības
Ne tikai uzstāšanās, bet arī attiecību veidošana – it īpaši tuvība – prasa drosmi būt redzamam. Un, ja zemapziņā darbojas mehānisms "ko par mani padomās", tad šī redzamība kļūst bīstama. Cilvēks atturas no atklātības, no ievainojamības, no īstas sarunas.
Rezultāts? Virspusējas attiecības. Konflikti, ko nevar atrisināt, jo neviens neuzdrošinās pateikt, ko jūt vai domā. Cilvēks it kā “dzīvo sabiedrībā”, bet jūtas viens. Un tas notiek ne tāpēc, ka viņš nav pietiekami labs sociāli, bet tāpēc, ka viņa iekšējā drošības sistēma saka: "Labāk klusē, nekā riskē tikt noraidīts."
No kurienes rodas šī zemapziņas programma?
Bailes no vērtējuma reti rodas pašas no sevis. Tās ir pieredzes rezultāts. Tas var būt:
- vecāku vai skolotāju kritika bērnībā, kas iemāca, ka kļūdīties nav droši,
- piedzīvota izsmiešana vai apkaunojums,
- pārmērīgi augstas prasības, kas rada sajūtu, ka esi labs tikai tad, ja viss ir perfekti.
Šādās situācijās veidojas pārliecība: “Es nedrīkstu būt redzams, kamēr neesmu perfekts.” Vai arī – “Ja es parādīšu, kas es patiesībā esmu, mani nepieņems.”
Šī pārliecība iesakņojas nevis loģiskajā domāšanā, bet zemapziņā. Un no turienes tā sāk vadīt mūsu uzvedību automātiski.
Kāpēc pozitīva domāšana šeit nestrādā
Var mēģināt sev atkārtot afirmācijas: “Es esmu drošībā”, “Es varu runāt pārliecinoši”, “Es nebaidos no vērtējuma”. Un uz brīdi tas pat var palīdzēt. Bet, ja zemapziņa joprojām uztver redzamību kā apdraudējumu, šie vārdi neaiziet līdz dziļākajai smadzeņu daļai – limbiskajai sistēmai, kas regulē bailes.
Tāpēc nepieciešams strādāt ne tikai ar prātu, bet ar zemapziņu – tur, kur šī programma “būt redzamam = bīstami” tika iedzīta.
Hipnoterapija kā instruments pārrakstīt šīs saknes
Hipnoterapijā mēs apejam apziņas kritisko filtru un ieejam tajā zemapziņas daļā, kur glabājas vecās asociācijas. Mēs nestrādājam ar simptomu (“man trīc rokas, kad runāju”), bet ar sakni (“es jūtos nedrošs, jo kādreiz mani izsmēja, kad runāju klasē”).
Seansā cilvēks, atrodoties relaksētā, bet fokusētā stāvoklī, var piekļūt šīm atmiņām un emocijām no cita skatpunkta. Mēs nevis dzēšam pagātni, bet ienesam tajā jaunu pieredzi: iekšējo atbalstu, sapratni, drošību.
Piemēram, cilvēks redz sevi bērnībā, viens klasē pēc neveiklas atbildes. Tajā brīdī, hipnoterapijas vadībā, viņš var “ienest” savu pieaugušo daļu, kas bērnam saka: “Tu esi drošībā. Tu neko neizdarīji nepareizi. Tu drīksti kļūdīties. Tu esi pieņemts.”
Šis nav tikai vizualizācijas triks. Smadzenes uz šīm pieredzēm reaģē īsti. Veidojas jauni nervu savienojumi. Mainās zemapziņas scenārijs.
No bailēm pie savas balss
Kad šis zemapziņas slieksnis tiek šķērsots, cilvēks piedzīvo, ka viņa balss ir vērtīga nevis tāpēc, ka tā ir perfekta, bet tāpēc, ka tā ir īsta. Viņš sāk runāt nevis, lai pierādītu kaut ko citiem, bet lai paustu sevi. Un tad trauksme mazinās – jo vairs nav jāspēlē loma.
Publiskā runa kļūst par iespēju nevis “izturēt situāciju”, bet sazināties. Attiecības kļūst dziļākas, jo cilvēks uzdrošinās būt īsts. Konflikti kļūst risināmi, jo vairs nav bail izteikt savu patieso viedokli. Un viss sākas ar vienu lēmumu: vairs nedzīvot pēc principa “ko par mani padomās”, bet “kas ir patiesi manī”.
Noslēgumā
Ja tu jūti, ka bailes no vērtējuma ierobežo tevi – publiski runāt, tuvoties cilvēkiem, būt godīgam par to, ko vēlies vai jūti –, zini: tas nav “raksturs” vai “vājums”. Tā ir programma, ko var pārveidot. Tas prasa drosmi paskatīties sevī, bet balva ir milzīga – brīvība būt sev.
Un tā nav abstrakta ideja. Tā ir praktiska, transformējoša pieredze, kad beidzot sajūti: “Es drīkstu būt redzams. Es drīkstu būt es.”
