Cilvēks uztver pasauli ar maņām – mēs redzam, dzirdam, sajūtam. Bet vai tas, ko uztveram, vienmēr ir patiesība? Vai tas ir “īsts”? Vai mēs redzam realitāti vai tikai tās interpretāciju?
Darbs ar zemapziņu parāda vienkāršu, bet spēcīgu atziņu: nav būtiski, vai notikums faktiski notika tieši tā, kā atceries. Svarīgi ir tas, ko Tu par to domā, kā Tu to izjūti, kāda ir Tava pārliecība un kāds nospiedums tas ir atstājis Tavā zemapziņā.
Zemapziņa nestrādā ar faktiem kā datora cietais disks. Tā strādā ar tēliem, sajūtām, simboliem un emocijām. Un tas ir būtiski saprast ikvienam, kas grib dziedināt, augt vai mainīt savu dzīvi.
Zemapziņas valoda: nevis "kas notika", bet "ko tas nozīmēja"
Apzinātā prāta līmenī mēs bieži meklējam loģiku: "Vai tas notika?", "Vai tas bija īsts?", "Vai tiešām tas bija mans tēvs, kurš man to pateica?" Šādi jautājumi liek mums iestrēgt faktos, bet zemapziņa darbojas citā līmenī.
Zemapziņai nav būtiski, vai Tu bērnībā tiešām piedzīvoji konkrētu situāciju, vai arī to pārprati, iedomājies, sajauci ar sapni. Ja Tavā sistēmā tas palika kā spēcīgs tēls vai sajūta – tas ir reāli. Tas veido Tavu iekšējo pasauli, Tavu pārliecību par sevi, par citiem, par dzīvi.
Svarīgi ir vai šis tēls dzīvo Tavā iekšienē. Vai tas ietekmē Tavas attiecības? Tavu drosmi? Tavas izvēles?
Un vēl svarīgāk – vai Tu esi gatavs to apskatīt, saprast un pārveidot.
Trīs piemēri no sesijām: kad "neīstais" kļūst par likteni
Lūk, trīs piemēri no reālām cilvēku pieredzēm, kas parāda, kā zemapziņas uztvere kļūst par realitāti – un kā to var mainīt.
1. “Man pateica, ka es traucēju.” – Bet vai tiešām?
Sieviete sesijā atceras bērnības brīdi: viņa nāk pie mammas, grib parādīt savu zīmējumu. Mamma, nogurusi pēc darba, pasaka: “Lūdzu, netraucē man tagad.” Un viss.
Šis teikums, pateikts vienā dienā, kļuva par pārliecību, kas dzīvoja desmitgadēm: “Es traucēju. Mani negrib.”
Kad mēs ar viņu šo izrunājām, viņa ieraudzīja – tā nebija vispārēja patiesība. Tā bija viena situācija. Mamma bija nogurusi. Mamma mīlēja viņu. Bet zemapziņā palika sajūta: “Tu neesi vēlams.” Šī sajūta veidoja viņas attiecības, darbu, pašvērtību.
Un tieši šeit sākas darbs: nevis meklēt, vai tas bija “īstais fakts”, bet strādāt ar sajūtu, ar pārliecību. Mainīt iekšējo stāstu.
2. “Viņi smējās par mani.” – Bet viņi nemaz nedomāja par Tevi
Vīrietis sesijā stāsta par situāciju skolā: viņš kaut ko pateica klasē, visi sāka smieties. Viņš sajutās apkaunots. Pārliecība, kas palika: “Es esmu muļķis. Ja runāšu, izsmies.”
Šī situācija gadiem vēlāk joprojām ietekmēja viņa spēju izteikties, paust idejas, stāvēt par sevi darbā.
Sesijā viņš pēkšņi saprot: viņi nesmējās par viņu. Klasesbiedrs kādam meta joku, un tas vienkārši sakrita ar viņa teikto. Viņš to uztvēra personiski. Zemapziņa to ierakstīja kā kauna brīdi. Un viņš pēc tam dzīvoja, cenšoties izvairīties no līdzīga pārdzīvojuma.
Šī atklāsme mainīja viņa uztveri – viņš saprata, ka dzīvojis zem nepareizas interpretācijas. Un viņš to sāka labot.
3. “Es vairs nekad neteikšu, ko jūtu.” – Lēmums, kas izglāba un ierobežoja
Sieviete bērnībā mēģināja pastāstīt tēvam, ka viņa jūtas slikti. Tēvs, pats nelaimīgs un nedrošs, uzkliedza viņai: “Beidz čīkstēt!” Meitene nobijās. Un tajā brīdī viņa pieņēma lēmumu: “Es vairs neteikšu, ko jūtu.”
Zemapziņas līmenī šis bija dzīvības un nāves lēmums. Lai izdzīvotu ģimenē, viņai bija jākļūst klusai, pielāgotai, “ērtai”. Pieaugot viņa kļuva par “labu meiteni”, bet ar milzīgu iekšēju spriedzi un nesaklausītām vajadzībām.
Sesijā viņa ieraudzīja šo lēmumu – un saprata, ka tas vairs nav vajadzīgs. Viņa vairs nav bērns. Tagad viņa var sevi dzirdēt un izteikt. Šis bija brīdis, kad viņa sāka atgūt balsi.
Mēs dzīvojam savā interpretācijā, nevis realitātē
Zemapziņa nerunā valodā “vai tas notika”, bet “ko tas nozīmēja”. Tā darbojas ar simboliem, sajūtām, tēliem. Ar brīžiem, kad sirds salūza vai kad uz sejas iestrēga smaids, kas aizsedza sāpes.
Dažkārt cilvēki prasa: “Bet vai tas bija īsts? Vai tiešām tas notika?” Un mana atbilde ir: ja Tavā sistēmā tas dzīvo – tas ir īsts. Jo tas veido Tavu pasauli.
Tieši tāpēc dziedināšana sākas nevis ar loģiku, bet ar drosmi sajust, paskatīties, saprast. Nevis pierādīt, bet izprast.
Kā notiek pārmaiņas
Darbs ar zemapziņu nav informācijas analīze. Tā ir sajūtu atvēršana. Mēs ejam iekšā, nevis ārā. Mēs ļaujam sev satikt to bērnu, kas reiz palika nesaprasts. Mēs ļaujam tam tēlam, kas ilgi mūs vadīja, izteikties. Un mēs varam pārveidot šo tēlu.
Pārmaiņas notiek, kad cilvēks:
- ierauga tēlu vai sajūtu, kas viņu ir vadījusi,
- atzīst, ka tā nav universāla patiesība, bet interpretācija,
- izvēlas jaunu pārliecību, kas viņu šodien balsta un stiprina.
Un tas prasa drosmi. Jo ir vieglāk dzīvot ar sen iemācītajām maskām nekā ieraudzīt, kas patiesībā ir zem tām.
Tu neesi tas, kas ar Tevi notika – Tu esi tas, kam Tu šodien izvēlies ticēt
Nav svarīgi, vai konkrēts notikums bija “īstais” vai nē. Svarīgi ir – vai tas vēl joprojām Tevi vada. Vai tas dzīvo Tavā zemapziņā kā attēls, sajūta, pārliecība vai klusais lēmums. Mēs visi dzīvojam savu iekšējo realitāti, un bieži vien tā balstās nevis uz to, kas tiešām notika, bet uz to, ko mēs toreiz sapratām, kā jutāmies, un ko nolēmām par sevi.
Darbs ar zemapziņu sniedz iespēju pārskatīt šos vecos stāstus. Tu vari izdarīt jaunu izvēli. Tu vari mainīt savu iekšējo attēlu, savu attieksmi, un līdz ar to – arī dzīves sajūtu.
Un šis ceļš sākas ar pirmo soli – drosmi paskatīties sevī.
Ja jūti, ka esi gatavs/gatava saprast, kas Tevi vada, kādas pārliecības ietekmē Tavas izvēles, un kā atbrīvoties no tā, kas vairs nekalpo, es aicinu Tevi uz bezmaksas Stratēģisko emocionālo diagnostiku.
Tā ir iespēja apzināt, kur Tavā dzīvē bloķējas enerģija, kas ir Tavs iekšējais konflikts, un kur ir atslēga pārmaiņām.
👉 Piesakies šeit:
Drosmīgākā izvēle dzīvē ir paskatīties sevī un mainīt to, ko līdz šim esi uzskatījis par nemaināmu.
Bet tieši šeit sākas Tava brīvība.
