Šis dzīves koncepts mani izglāba. Tas ir tik vienkārši manā dzīvē. Dualitāte ir būtisks jēdziens, kas jāsaprot, ja vēlamies dziļāk izprast dzīvi un manā gadījumā atrast iekšēju mieru. Neapzinoties dualitāti, mēs palaidīsim garām vienu no visdziļākajiem pieejamajiem mācību līdzekļiem. Dualitāte mums māca, ka ikviens dzīves aspekts veidojas no līdzsvarotas pretēju un konkurējošu spēku mijiedarbības. Tomēr šie spēki nav tikai pretstati, tie ir savstarpēji papildinoši. Tie viens otru neanulē, tie tikai līdzsvaro viens otru.
Runājot par dualitātes jēdzienu, tiek teikts, ka jūs nevarat pilnībā izprast kaut kā dualitātes vienu pusi, nesalīdzinot un pilnībā neizprotot pretējo pusi. Piemēram, jūs nevarētu saprast, kas ir jēdziens “izaugt”, ja jums nebūtu jēdziena “krist”, ar ko salīdzināt un pretstatīt. Tas pats attiecas uz “iekšā-ārā”, “karsts-auksts”, “salds-skābs”, “jauns-vecs”, “vīrietis- sieviete”, “liberāls-konservatīvs” un tā tālāk un tālāk, un saraksts ir garš. Ja mums nav pretnostatījuma, tad tam nevar būt nekādas vērtības.
Piemērosim šo koncepciju vienam no mūsu eksistences būtiskākajiem aspektiem – dzīvībai un nāvei. Ko darīt, ja ir tikpat vērtīgi piedzīvot nefizisko pasauli, ko mums sniedz nāve, kā piedzīvot šo fizisko pasauli? Varbūt mēs nebaidītos no nāves, kā daudzi no mums to dara tagad. Ko, ja mēs dzīvotu savu dzīvi, nebaidoties mirt, zinot, ka šis nākamais eksistences aspekts ir tikai tās pašas monētas otra puse?
Kas varētu būt dziļāks dualitātes piemērs par dzīvību un nāvi? Kas varētu īsi ilustrēt, kā dualitāte darbojas mūsu pasaulē? Lai nomirtu, vispirms ir jābūt dzīvam. Mēs nekad nesapratīsim, kas ir nāve, ja nebūsim dzīvi, kas mums sniedz salīdzinājumu. Izpētīsim šo lielisko mācību līdzekli un to, ko tas mums palīdz uzzināt par dualitāti kopumā.
Pirmkārt, šis piemērs ļauj mums saprast, cik skaidra un atšķirīga dualitāte var būt pat mūsu ierobežotajai uztverei. Es uzskatu, ka šis ir piemērs, ko mēs visi varam saprast. Vai nu tu esi dzīvs, vai miris. Šajā melnbaltajā scenārijā ar mūsu ļoti subjektīvo uztveri ir grūti radīt pelēkās zonas. Ir daudz dualitāšu, ko mēs piedzīvojam un kas nav tik viennozīmīgas kā dzīvība un nāve. Tādām dualitātēm kā pareizais – nepareizais vai labais – sliktais ir tik daudz relatīvisma starp mums visiem, ka tās kļūst grūti atšķirt kā universālu mērauklu.
Tā kā mēs esam dzīvi, mēs varam sajust un novērtēt savu “dzīvīgumu”. Mēs varam uztvert “dzīvīgumu”, jo esam dzīvi. Tā kā mēs neesam miruši un mums nav taustāmas piekļuves mirušajiem, mēs patiešām nevaram patiesi saprast nāvi. Tas liek mums baidīties no šīs nezināmās. Bet kas, ja tad, kad mūsu fiziskais ķermenis nomirst, mēs kļūstam par daļu no skaistas un brīnišķīgas eksistences nefiziskajā pasaulē?
Dzīves un nāves dualitātes problēma šajā pasaulē ir tā, ka mums nav pieejama otra puse, kas palīdzētu mums labāk izprast un novērtēt mūsu dzīvi šeit, uz zemes.
Dualitāte nebeidzas ar mūsu dzīves un nāves piemēru. Visa mūsu eksistence šajā pasaulē balstās uz dualitāti. Kāpēc šis dzīves pamatjēdziens nav pat pieminēts mūsu izglītībā, audzināšanā vai kur citur, man ir prātam neaptverami. Tas palīdz izskaidrot tik daudz ko mūsu dzīvē. Man tas izskaidro, kā mūsu pretējās vērtības ir “veseluma” neatņemami aspekti. Mums nevar būt viena puse bez otras.
Lielākā daļa mūsu vērtību konfliktu sakņojas šajā scenārijā. Ja par to padomā padziļināti, mūsu konflikti ar citiem, kas atšķiras no mums, atspoguļo mūsu nespēju saprast otras puses vērtību. Tāpat kā nāve šobrīd ir ārpus lielākās daļas mūsu spējām saprast, arī mūsu nespēja izprast savus pretstatus šajā dzīvē atklāj mūsu uztveres trūkumu. Mums tikai jāpaplašina sava apziņa un jāapzinās, kā šī pasaule patiesībā darbojas, lai iemācītos novērtēt un būt pateicīgi par dzīvi, ko dzīvojam. Izpratne par dualitāti ir labs sākumpunkts.
Nāve ir viena no visgrūtāk pieņemtajām dzīves dualitātēm. Mūsu kultūra, tāpat kā dualitātes jēdziens, ir ļoti slikti sagatavojusi mūs tās realitātei. Mums ir ejams garš ceļš, lai apzinātos dualitātes sniegtās atziņas.
Tieši tāpēc, ka ir nāve, ir arī dzīvība. Mēs esam piedzimuši. Mēs nomirsim. Mēs nebijām dzīvi, pirms nācām pasaulē. Mēs esam daļa no nebeidzamiem cikliem. Man ir jātic un jātic nepārtrauktībai. Dzīvojiet labi un dzīvojiet dziļi ar bezbailīgu sirdi, jo mēs esam šeit, lai piedzīvotu šo pavediena pusi. Otra puse gaida, lai sniegtu mums savas mācības.
Iedvasmas avots: Skota Trettenero grāmata “Master the Mystery of Human Nature: Resolving the Conflict of Opposing Values” palīdz lasītājiem izzināt pašiem sevi.
Runājot par dualitātes jēdzienu, tiek teikts, ka jūs nevarat pilnībā izprast kaut kā dualitātes vienu pusi, nesalīdzinot un pilnībā neizprotot pretējo pusi. Piemēram, jūs nevarētu saprast, kas ir jēdziens “izaugt”, ja jums nebūtu jēdziena “krist”, ar ko salīdzināt un pretstatīt. Tas pats attiecas uz “iekšā-ārā”, “karsts-auksts”, “salds-skābs”, “jauns-vecs”, “vīrietis- sieviete”, “liberāls-konservatīvs” un tā tālāk un tālāk, un saraksts ir garš. Ja mums nav pretnostatījuma, tad tam nevar būt nekādas vērtības.
Piemērosim šo koncepciju vienam no mūsu eksistences būtiskākajiem aspektiem – dzīvībai un nāvei. Ko darīt, ja ir tikpat vērtīgi piedzīvot nefizisko pasauli, ko mums sniedz nāve, kā piedzīvot šo fizisko pasauli? Varbūt mēs nebaidītos no nāves, kā daudzi no mums to dara tagad. Ko, ja mēs dzīvotu savu dzīvi, nebaidoties mirt, zinot, ka šis nākamais eksistences aspekts ir tikai tās pašas monētas otra puse?
Kas varētu būt dziļāks dualitātes piemērs par dzīvību un nāvi? Kas varētu īsi ilustrēt, kā dualitāte darbojas mūsu pasaulē? Lai nomirtu, vispirms ir jābūt dzīvam. Mēs nekad nesapratīsim, kas ir nāve, ja nebūsim dzīvi, kas mums sniedz salīdzinājumu. Izpētīsim šo lielisko mācību līdzekli un to, ko tas mums palīdz uzzināt par dualitāti kopumā.
Pirmkārt, šis piemērs ļauj mums saprast, cik skaidra un atšķirīga dualitāte var būt pat mūsu ierobežotajai uztverei. Es uzskatu, ka šis ir piemērs, ko mēs visi varam saprast. Vai nu tu esi dzīvs, vai miris. Šajā melnbaltajā scenārijā ar mūsu ļoti subjektīvo uztveri ir grūti radīt pelēkās zonas. Ir daudz dualitāšu, ko mēs piedzīvojam un kas nav tik viennozīmīgas kā dzīvība un nāve. Tādām dualitātēm kā pareizais – nepareizais vai labais – sliktais ir tik daudz relatīvisma starp mums visiem, ka tās kļūst grūti atšķirt kā universālu mērauklu.
Tā kā mēs esam dzīvi, mēs varam sajust un novērtēt savu “dzīvīgumu”. Mēs varam uztvert “dzīvīgumu”, jo esam dzīvi. Tā kā mēs neesam miruši un mums nav taustāmas piekļuves mirušajiem, mēs patiešām nevaram patiesi saprast nāvi. Tas liek mums baidīties no šīs nezināmās. Bet kas, ja tad, kad mūsu fiziskais ķermenis nomirst, mēs kļūstam par daļu no skaistas un brīnišķīgas eksistences nefiziskajā pasaulē?
Dzīves un nāves dualitātes problēma šajā pasaulē ir tā, ka mums nav pieejama otra puse, kas palīdzētu mums labāk izprast un novērtēt mūsu dzīvi šeit, uz zemes.
Dualitāte nebeidzas ar mūsu dzīves un nāves piemēru. Visa mūsu eksistence šajā pasaulē balstās uz dualitāti. Kāpēc šis dzīves pamatjēdziens nav pat pieminēts mūsu izglītībā, audzināšanā vai kur citur, man ir prātam neaptverami. Tas palīdz izskaidrot tik daudz ko mūsu dzīvē. Man tas izskaidro, kā mūsu pretējās vērtības ir “veseluma” neatņemami aspekti. Mums nevar būt viena puse bez otras.
Lielākā daļa mūsu vērtību konfliktu sakņojas šajā scenārijā. Ja par to padomā padziļināti, mūsu konflikti ar citiem, kas atšķiras no mums, atspoguļo mūsu nespēju saprast otras puses vērtību. Tāpat kā nāve šobrīd ir ārpus lielākās daļas mūsu spējām saprast, arī mūsu nespēja izprast savus pretstatus šajā dzīvē atklāj mūsu uztveres trūkumu. Mums tikai jāpaplašina sava apziņa un jāapzinās, kā šī pasaule patiesībā darbojas, lai iemācītos novērtēt un būt pateicīgi par dzīvi, ko dzīvojam. Izpratne par dualitāti ir labs sākumpunkts.
Nāve ir viena no visgrūtāk pieņemtajām dzīves dualitātēm. Mūsu kultūra, tāpat kā dualitātes jēdziens, ir ļoti slikti sagatavojusi mūs tās realitātei. Mums ir ejams garš ceļš, lai apzinātos dualitātes sniegtās atziņas.
Tieši tāpēc, ka ir nāve, ir arī dzīvība. Mēs esam piedzimuši. Mēs nomirsim. Mēs nebijām dzīvi, pirms nācām pasaulē. Mēs esam daļa no nebeidzamiem cikliem. Man ir jātic un jātic nepārtrauktībai. Dzīvojiet labi un dzīvojiet dziļi ar bezbailīgu sirdi, jo mēs esam šeit, lai piedzīvotu šo pavediena pusi. Otra puse gaida, lai sniegtu mums savas mācības.
Iedvasmas avots: Skota Trettenero grāmata “Master the Mystery of Human Nature: Resolving the Conflict of Opposing Values” palīdz lasītājiem izzināt pašiem sevi.
