Darbā ar zemapziņu un psihoanalītisko pieeju bieži sastopamies ar situācijām, kurās klients, ķemot dalību izmaiņu procesā, piedzīvo straujas emocionālas un kognitīvās svārstības. Viena no spilgtākajām un izaicinošākajām parādībām – pretestība. Šī raksta mērķis ir izprast un analizēt, kā pretestība izpaužas klienta apšaubīšanās formā, kad tiek noliegtas gan metodes, gan terapeita kompetence, un atbildība tiek novirzīta uz otru.
Kas ir pretestība?
Pretestība ir zemapziņas mehānisms, kas nostrādā brīdī, kad tiek apdraudēta ierastā psihiskā struktūra. Lai gan no vienas puses klients vēlas izmaiņas, no otras – zemapziņa pretojas jebkām, kas prasa atteikšanos no ierastā, kaut vai tas būtu disfunkcionāls.
Pretestība var izpausties dažādi:
- kavējumi, aizmirsta tikšanās
- intelektuālizēšana
- emocionāla noslēgtība
- nespēja veikt uzdotos uzdevumus
- terapijas efektivitātes apšaubīšana
Tieši šī pēdējā forma – apšaubīšana – ir viena no visgrūtākajām gan klientam, gan vadītājam.
Kā apšaubīšana izpaužas
Noteiktā brīdī klienta ceļā uz pārmaiņām var iestāties fāze, kad viņš vairs nejūt ieguvumu, bet saskaras ar diskomfortu. Tas ir posms, kurā vecie mehānismi ir izjukuši, bet jaunie vēl nav nostiprinājušies.
Šajā posmā bieži parādās:
- jautājumi: "Vai tas vispār strādā?"
- piezīmes: "Man liekas, ka metode man neder."
- uzbrukumi: "Manām problēmām nepieiet profesionāli."
- noraidījums: "Es vairs neredzu jēgu turpināt."
Apšaubīšana šeit kalpo kā aizsardzības mehānisms. Klients nejūt kontrolē par notiekošo, tēpēc sāk vērtēt un kritizēt procesu, nevis sevi. Tas ir drošāk nekā atzīt, ka – "Es nespēju tikt galā ar šo izmaiņu spriedzi."
Atbildības nōošana otram
Svarīgs aspekts ir klienta tieksme projicēt atbildību uz terapeitu vai grupas vadītāju. Tas izpaužas kā:
- "Jūs mani nepareizi vadāt."
- "Mani nesadzird."
- "Šīs metodes neder."
Tā ir pretestības sastāvdaļa, kurā klients cenšas atbrīvoties no vainas un trauksmes, projicējot to uz otru. Šī fāze nav jāuztver kā uzbrukums personīgi, bet gan kā signāls, ka notiek dziļš darbs.
"Pirms paliek labāk, paliek sliktāk"
Šis ir klasisks princips izmaiņu psihodinamikā. Lai nomainītu dziļas psihiskās struktūras, ir jāizjauc vecā sistēma. Tas ir dezorientējošs un emocionāli grūtīs brīdis. Cilvēks vairs nav vecais "es", bet vēl nav tapis jaunais.
Apšaubīšana šeit ir simptoms tam, ka vecais "es" pretojas izmaiņām. Klients var justies pazaudēts, nedrošs, pat dusmīgs. Ir svarīgi šo saprast un pieņemt kā procesa daļu.
Profesionālā atbilde uz pretestību
Svarīgākās terapeita prasmes šādā fāzē:
- neidentificēties ar kritiku
- atpazīt pretestību un to nosaukt
- atgriezt atbildību klientam
- normalizēt notiekošo
- uzturēt attiecību telpu drošu
Piemēram, terapeits var teikt: "Es dzirdu, ka jūs sākat šaubīties par metodi. Tas bieži notiek brīdī, kad sākam nonākt pie būtiskām lietām. Varbūt apskatām, kas šobrīd jūsos tiek izaicināts?"
Empātija un robežu noturēšana
Vadītājam jābūt empātiskam, bet ne jāiekķaujas glābēja lomā. Svarīgi atgādināt klientam, ka izaugsme prasa atbildības uzņemšanos. Vadītājs nav "burvis", kas klienta vietā izmainīs dzīvi, bet gan ceļabiedrs procesā.
Pretestība, apšaubīšana un atbildības novirzīšana ir dabiski procesi psihoanalītiskajā darbā ar klientu. Tie ir signāli, ka notiek īsts, dziļs darbs. Terapeita uzdevums nav izvairīties no šīm situācijām, bet ieraudzīt tajās potenciālu pārmaiņām un atbalstīt klientu atbildības atgūšanā un iekšējo struktūru pārbūvē.
Kad klients iemācās izturēt diskomfortu, atzīt savu lomu procesā un nenovērsties grūtību brīdī, tad notiek patiesas izmaiņas. Jo tieši tad, kad viss šķiet izjucis, dzimst kaut kas jauns.
