Metafizika bieži vien tiek uztverta kā sarežģīta un mistiska joma, tomēr tās būtība var būt ļoti vienkārša, ja paskatāmies uz to no citas perspektīvas. Bērta Hārdinga darbs, it īpaši viņa atziņa, ka “Ir tikai mīlestība,” palīdz mums izprast šo vienkāršību. Šajā raksta daļā padziļināti aplūkosim Hārdinga skaidrojumu par būtības un apziņas mijiedarbību, un kā tas viss saistās ar mīlestību, kas ir visu lietu kodols.
Būtība un apziņa – nedalāmā vienotība
Viens no galvenajiem metafizikas principiem ir apziņa par to, ka nekas nevar pastāvēt bez būtības, un savukārt būtība nav iespējama bez apziņas. Šie divi aspekti ir savstarpēji saistīti un nedalāmi. Hārdings sniedz spilgtu piemēru no Dzenbudisma prakses – koana, kas jautā: “Ja mežā krīt koks un neviens to nedzird, vai bija skaņa?” Šis jautājums atklāj būtisko patiesību: bez vērotāja nekas nevar pastāvēt.
Šī vienotība starp būtību un apziņu rada pamatu visam, kas eksistē. Kad mēs dziļāk pārdomājam šo ideju, saprotam, ka mūsu dzīves pamatā ir nevis ārējie apstākļi, bet gan mūsu iekšējais stāvoklis, mūsu apziņa par to, kas mēs esam.
Universālā vienotība – ir tikai viens “Es esmu”
Hārdings uzsver, ka visa Visuma pamatā ir viena universāla būtība un apziņa. Šo vienotību var salīdzināt ar rindu spoguļu, kur viens attēls tiek bezgalīgi atspoguļots. Kaut arī katrs atspoguļojums šķiet atšķirīgs, tie visi ir viena avota izpausmes.
Kad būtība apzinās pati sevi, tā atklāj tīru apziņas stāvokli, kuru Hārdings dēvē par “Es esmu.” Šis stāvoklis ir ārpus formas, laika un telpas. Tas ir mūžīgs, pilns svētlaimes un mīlestības.
Mīlestība kā apziņas dabiskā izpausme
Apziņas stāvoklis “Es esmu” ietver sevī kaut ko daudz vairāk par vārdiem vai koncepcijām. Tas ir stāvoklis, kurā izzūd visas pretrunas, visi sadalījumi. Šeit nav “es” un “cits” – ir tikai vienotība. Šī vienotība izpaužas kā mīlestība.
Mīlestība šajā kontekstā nav romantiska vai nosacīta, tā ir mūsu esības pamatstāvoklis. Kad mēs atmetam visas ārējās saistības un identificēšanos ar formu – vai tā būtu mūsu ķermenis, lomas vai īpašumi – paliek tikai mīlestība. Tā ir bezgalīga, nemainīga un neatkarīga no ārējiem apstākļiem.
Forma un dualitāte – kā rodas šķelšanās
Kad apziņa identificējas ar formu, rodas dualitāte. Piemēram, mēs sakām: “Es esmu cilvēks,” “Es esmu ārsts” vai “Es esmu laimīgs.” Šādi apgalvojumi sasaista apziņu ar konkrētu lomu vai stāvokli, kas pastāv tikai kādu laiku. Kad mēs identificējamies ar formu, mēs automātiski sadalām pasauli divās daļās – “es” un “pārējie.”
Šī dualitāte ir formu pasaules raksturīgā iezīme, taču tā ir arī mūsu ciešanu avots. Tikai tad, kad mēs atgriežamies pie tīrās apziņas stāvokļa “Es esmu,” mēs atgūstam savu dabisko vienotības sajūtu.
Dzīve kā mūžīgais avots
Hārdings uzsver, ka būtība un apziņa ir mūžīgas un nemainīgas, atšķirībā no formām, kas nepārtraukti mainās un izzūd. Tas ir dzīves avots – tas, kas Jēzus vārdos izteikts kā: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Šis apgalvojums norāda uz mūžīgās apziņas un būtības vienotību, kas ir visu lietu pamats.
Kā mēs piedzīvojam mīlestību dzīvē?
Ikviens no mums var piedzīvot šo vienotību un mīlestību. Mīlestības apziņu var praktizēt ikdienā, pievēršot uzmanību šādiem aspektiem:
- Klusuma brīži – Meditācija vai apcere palīdz savienoties ar tīru apziņu un būtību.
- Pateicība – Ikdienas pateicības prakse palīdz koncentrēties uz to, kas ir pozitīvs un pastāvīgs.
- Empātija – Attiecībās ar citiem pievērsties tam, kas mūs vieno, nevis šķir.
Atgriešanās pie mīlestības
Hārdinga metafizika atgādina, ka mūsu patiesā būtība ir mīlestība. Dzīves sarežģītie aspekti – bailes, dusmas, zaudējumi – ir tikai pārejoši slāņi, kas slēpj mūsu iekšējo mieru. Kad mēs dziļāk apskatām sevi un pasauli, mēs redzam, ka viss, kas pastāv, ir vienotība, apziņa un mīlestība.
Dzīves ceļš, kas sākas ar šo apzināšanos, ved mūs atpakaļ pie sevis – pie tīrā stāvokļa “Es esmu.” Un šajā stāvoklī nav nekā cita kā tikai mīlestība.
