Es izvēlos ciest.
Man ir bērni – viņi izaugs.
Man ir vecāki – man par viņiem jārūpējas.
Man nav laika. Man nav spēka. Man nav skaidrības.
Kad viss sakārtosies, tad es arī...
Tagad vēl ne.
Šis nav tikai stāsts par nogurumu. Šis ir stāsts par izvēli ciest. Apzinātu vai neapzinātu. Bet izvēli.
Jo mēs katrs zinām – kaut kur dziļi iekšā – ka mēs varētu izvēlēties citādi.
Nerīkošanās arī ir rīcība
Mēs bieži sakām: “Es neko nevaru.”
Bet patiesībā – es izvēlos neko nedarīt.
Un arī tas ir lēmums.
Cilvēks var gadiem ilgi dzīvot nelaimē, attiecībās, kas iztukšo, darbā, kas nomāc, ikdienā, kur viņš vairs pats sev nepieder – un vienlaikus teikt: “Es nevaru neko mainīt.”
Tas nav taisnība. Tu vari.
Bet šobrīd Tu negribi.
Un arī tas ir godīgs fakts, ko var atzīt.
Kāpēc mēs izvēlamies ciest?
Jo ciešanas ir pazīstamas.
Jo upura loma ir droša.
Jo tur mēs zinām, kas mēs esam – nelaimīgi, bet definēti.
Mainīt kaut ko nozīmē riskēt.
Mainīt kaut ko nozīmē saskarties ar nezināmo.
Bet ciest – tas ir zināms. Tur nav pārsteigumu. Tikai stāsts, kas atkārtojas.
Un vēl – dažkārt mēs sagaidām, ka kāds nāks un izglābs. Ka kāds redzēs mūsu upuri, mūsu piepūli, mūsu klusējošo ciešanu un teiks: “Tu esi pietiekami. Tagad Tu vari.”
Bet tāds glābējs nepienāk. Un nepienāks.
Jo vienīgais cilvēks, kurš var Tevi izvilkt no šī cikla, esi Tu pats.
“Kad bērni izaugs...”
Šī ir klasika.
Kad bērni izaugs, tad es dzīvošu. Tad būšu es pati. Tad darīšu, kas man svarīgi.
Bet bērni aug redzot, kā Tu sevi noliec malā.
Viņi mācās, ka laimi var atlikt. Ka dzīvi var aizlikt aiz visiem pārējiem.
Un tad viņi paši dara to pašu.
Tā kļūst par paaudžu ķēdi: “Es nevaru dzīvot, jo man jārūpējas par citiem.”
Jautājums ir – ko Tu viņiem māci ar savu piemēru?
“Kad vecākiem kļūs labāk...”
Rūpes par vecākiem ir reālas un bieži smagas. Bet arī tur ir robeža starp līdzcietību un sevis dzēšanu.
Ja Tava dzīve tiek pilnībā nolikta malā, kur esi Tu?
Vecāki, kam tiešām rūp savi bērni, nevēlas, lai viņu bērni kļūst par ēnu.
Tu vari būt klātesošs. Tu vari palīdzēt.
Bet Tu neesi radīts tikai tam, lai dzīvotu citu dzīves.
Izvēle būt nelaimīgam
To ir grūti atzīt. Bet dažkārt mēs izvēlamies būt nelaimīgi, jo tas dod kaut kādu drošību.
– Man nav jāuzņemas atbildība.
– Man nav jāriskē.
– Man nav jābūt redzamam.
– Man nav jāsaka “nē”.
– Man nav jāiet pret straumi.
Nelaime kļūst par patvērumu.
Un bieži arī par attaisnojumu.
Jo, kamēr esmu nelaimīgs, neviens neko no manis negaida.
Kamēr Tu gaidi – dzīve iet
Kamēr Tu saki “vēl ne tagad”, dienas iet.
Mēneši. Gadi.
Un pienāk brīdis, kad Tu skaties atpakaļ un saproti: es nodzīvoju citu cilvēku dzīves, bet savējo nekad neuzsāku.
Tu biji “labs bērns”.
“Laba meita.”
“Labs darbinieks.”
“Labs partneris.”
Un kur palika Tu?
Tu vari izvēlēties tagad
Izvēle ciest nav mūžīga. Tā ir izvēle, ko var mainīt.
Ne uzreiz. Ne perfekti. Bet soli pa solim.
Tu vari sākt ar vienu jautājumu:
“Ja es nebaidītos – ko es darītu?”
Un tad vēl vienu:
“Ja mana dzīve būtu svarīga – kā es to dzīvotu?”
Un vēl:
“Ko es gaidu – un kāpēc?”
Atbildes ne vienmēr nāks viegli. Bet tās atnāks, ja Tu būsi godīgs pret sevi.
Negaidi ideālo brīdi. Viņa nav.
Tu vari gaidīt, līdz viss būs mierīgs.
Līdz bērni izaugs.
Līdz vecākiem kļūs labāk.
Līdz būs vairāk spēka, vairāk laika, vairāk skaidrības.
Bet dzīve reti kļūst ideāla. Vienmēr būs kāds “vēlāk”. Vienmēr būs “vēl nē”.
Un tieši tāpēc – dzīvi nevar atlikt. Dzīve ir tagad.
Tu vari sākt ar vienu soli.
Mazs, bet patiesībā milzīgs – izvēlēties paskatīties sevī un saprast, kas Tevi bremzē.
Tāpēc, ja šis raksts Tev rezonē, es Tevi aicinu uz bezmaksas Stratēģisko emocionālo diagnostiku.
Tā palīdzēs: – saprast, kādas pārliecības Tevi tur vietā,
– ieraudzīt, kur esi izvēlējies ciest,
– un kur ir Tavs iekšējais “jā” pārmaiņām.
Piesakies šeit:
Tu neesi iestrēdzis. Tu vienkārši vēl neesi izvēlējies sevi.
