Pēdējā gada laikā esmu vadījis vairāk nekā 150 emocionālās diagnostikas – darbs, kas mani ir izaicinājis, transformējis un dziļi saviļņojis. Katra tikšanās ir kā logs cilvēka iekšējā pasaulē, un, apkopojot šo pieredzi, es varu skaidri atbildēt uz vienu jautājumu, kas varbūt ārēji šķiet vienkāršs, bet iekšēji ir būtisks – ko patiesībā grib cilvēki?
Un, lai arī katrs nāk ar savu stāstu, savām sāpēm, savām maskām un saviem meklējumiem, es redzu atkārtojamies vienus un tos pašus pamatmotīvus.
1. Cilvēki grib justies laimīgi
Nevis "sapņainā", izsapņotā, Instagram filtrētā laimē, bet dziļā, iekšējā, mierpilnā laimē. Tā nav eiforija. Tā nav veiksmes mirkļa uzliesmojums. Tā ir laime, kurā vari vienkārši būt. Bez vajadzības bēgt, bez vajadzības izlikties. Vienkārši būt ar sevi. Tā ir sajūta, kas saka – viss ir labi. Ar mani. Ar dzīvi.
Taču daudziem šī sajūta ir kā svešvaloda. Viņi to meklē statusā, attiecībās, sasniegumos – bet nespēj to sajust savā ķermenī. Kad diagnosticēju viņu emocionālo lauku, bieži jūtu spriedzi, trauksmi un bailes. Dažreiz laime ir kļuvusi pat aizdomīga – "ja jūtos labi, drīz kaut kas slikts notiks". Šī ticība traucē atslābt. Traucē dzīvot.
2. Cilvēki grib mieru
Iekšēju mieru. Nevis klusumu ārpusē, bet klusumu sevī. Tādu, kur domas nekliedz. Kur ķermenis nebrēc caur simptomiem. Kur nav sajūta, ka tu esi karā ar sevi.
Un šis miers nav luksuss – tas ir cilvēka dabiskais stāvoklis, kad viņš nav traumēts. Bet ļoti daudzi, ar kuriem esmu strādājis, dzīvo nemitīgā iekšējā saspringumā. Bērnības brūces. Pārdzīvojumi, ko neviens nav palīdzējis apstrādāt. Spriedze, ko mēs normalizējam, līdz tā kļūst par fonu – kā troksnis, ko nemaz vairs nepamani, bet tas patērē visu tavu enerģiju.
Un, kad emocionālajā diagnostikā mēs atveram šo "iekšējo lauku", bieži pirmā reakcija ir asaras. Jo beidzot kāds ielūkojas, nenosoda un ļauj būt – ar visu, kas tur ir.
3. Cilvēki grib just mīlestību
Ne tikai būt mīlētiem, bet justies mīlošiem. Spējīgiem mīlēt. Atvērtiem mīlestībai. Daudziem šī spēja ir nobloķēta. Un tieši to atklāj diagnostikas – cilvēki nav zaudējuši vēlmi pēc mīlestības, bet ir zaudējuši ticību, ka to var saņemt. Vai arī – ka ir tās cienīgi.
Ir cilvēki, kuri ārēji ir ļoti mīļi, smaidīgi, iejūtīgi. Bet viņu sirds laukā ir noslēgts tunelis. Tur ir bailes. Tur ir sāpes. Tur ir nodevības. Tur ir apmaldījušās attiecības. Viņi vairs neuzticas mīlestībai.
Un tas izpaužas arī fiziski – aizvērta krūšu zona, saspringta diafragma, aizturēta elpa. Kad mēs to atbloķējam, notiek brīnums – cilvēks atgriežas sevī. Mīlestībā pret sevi. Un tikai tad viņš var dot to citiem – nevis no trūkuma, bet no pilnības.
4. Cilvēki grib atkal just sevi
Viņi jūtas sadalīti. Viens stāsta: “Darbā esmu viens cilvēks, mājās – cits.” Cits saka: “Es nesaprotu, kas es esmu bez saviem pienākumiem.” Vēl kāds – “Man liekas, ka es neesmu autentisks nevienā vietā.”
Tas ir kā būt saplēstam gabalos – starp prātu, ķermeni un garu. Starp pienākumiem un sajūtām. Starp to, kas “jādara”, un to, ko patiesībā gribētu.
Cilvēki grib būt viens veselums. Viņi noguruši no lomu spēlēšanas. Viņi ilgojas pēc autentiskuma – būt tiem, kas viņi ir, visās dzīves jomās. Un tas nav ātrs process. Tas ir ceļš atpakaļ pie sevis. Emocionālajās diagnostikās es redzu, kur ir tas “sadalīšanas punkts” – kurā brīdī cilvēks ir nodevis daļu sevis. Bērnībā, attiecībās, caur noraidījumu vai kaunu.
Un mana misija ir palīdzēt to atgriezt.
Kas notiek emocionālajā diagnostikā?
Īsumā – tā nav saruna vien. Tā ir ieiešana cilvēka emocionālajā, enerģētiskajā un informatīvajā laukā. Ar īpašu tehniku es spēju sajust, kur ir bloki, kas netek, kas stāv, kas ir aizmirsts. Cilvēka ķermenis runā. Zemapziņa runā. Viss, kas nav izdzīvots, tur glabājas.
Katrs cilvēks nāk ar savu tēmu, bet zem tām bieži slēpjas tās pašas lietas – bailes, nepietiekamības sajūta, iekšēja šķelšanās. Diagnoze nav slimība. Tā ir karte. Un, kad cilvēks ierauga savu karti, viņš sāk atcerēties ceļu uz mājām – pie sevis.
Mans galvenais secinājums
Cilvēki negrib vēl vienu tehniku. Vēl vienu kursu. Vēl vienu grāmatu. Viņi grib sajust. Sevi. Dzīvi. Savu klātbūtni.
Mēs dzīvojam laikā, kurā informācija ir pārsātināta. Bet sajūta – izsalkusi. Cilvēki alkst dzīvuma. Patiesa kontakta. Piederības. Viņi ilgojas pēc tā, kas nav vārdos izsakāms, bet ko mēs visi saprotam, kad to piedzīvojam.
Un, lai to sajustu, ir jānolaižas no prāta uz ķermeni. No “jābūt” uz “kas ir”. No kontroles uz uzticēšanos. Tas ir tas, ko cilvēki meklē – un ko viņi atrod, kad ļaujas darbam ar savu zemapziņu.
Aicinājums
Ja arī tu jūties sadalīts. Ja tev ir sajūta, ka kaut kas pietrūkst, bet nezini – kas tieši. Ja ārēji viss ir kārtībā, bet iekšēji – klusums, ko negribas dzirdēt… tad šis ceļš var būt priekš tevis.
Emocionālā diagnostika nav ātra atbilde. Tā ir sākums patiesai atgriešanās pie sevis.
Un tieši to cilvēki patiesībā grib – būt patiesi, brīvi un veseli sevī.
