Pārmaiņas nav tikai fakts – tās ir ceļš. Un bieži vien nevis taisns, bet izlocīts, pretrunīgs un pilns ar negaidītiem pavērsieniem. Dzīvē mēs katrs nonākam punktā, kur ierastais vairs nedarbojas. Kaut kas ir jāmaina. Bet pēkšņi tas nav tik vienkārši, kā gribētos.
Tieši šeit sākas tas, ko daudzi pazīst no mitoloģijas un psiholoģijas kā "Hero's Journey" jeb varoņa ceļojumu. Tas nav tikai sižets filmās vai grāmatās – tas ir cilvēcīgs iekšējs process, kad mēs ejam no viena es stāvokļa uz citu. Un šajā pārmaiņu posmā viss, kas nav mūsos atrisināts, aktivizējas.
Varoņa ceļojumam ir noteikta struktūra: aicinājums, atteikšanās, skolotājs, pārbaudījumi, kritiens, atdzimšana, atgriešanās ar dāvanu. Pārmaiņas iziet tieši šo pašu loku. Sākumā ir impulss – sajūta, ka vairs nevar turpināt pa vecam. Tad nāk bailes, vilcināšanās, iebildumi. Tālāk – pretestība, kas bieži parādās kā izlikšanās, ka viss tomēr ir labi. Mēs paliekam darbos, attiecībās, uzvedībās, kas sen jau vairs neder.
Tie ir māņu ceļi. Tie piedāvā "vieglāku", pazīstamu, komfortablu ceļu. Tos baro ego un baiļu mehānismi. Mēs racionalizējam, ka "nav tik traki", ka "laiki mainās", ka "jāpielāgojas". Bet šie ceļi nekad nenoved uz autentisku izaugsmi. Tie atgriež aplī atpakaļ pie sāpju punkta.
Pretestība ir dabiska. Zemapziņa pretojas visam, kas draud izkustināt ierasto identitāti. Mēs bīstamies nezināmā. Mēs bīstamies sāpju, vilšanās, nepieņemšanas. Un zemapziņa sāk mest ciet durvis tieši tur, kur jāiet cauri. Pretestība var izpausties kā nogurums, atlikšana, slimības, racionāli skaidrojumi, konflikti ar citiem. Bet patiesība ir viena: kaut kas tevī jau ir sācis mainīties, un vecā sistēma mēģina noturēties.
Tēpēc ceļu nevar iet viens. Vajag kādu, kas jau bijis tālāk. Mentoru, skolotāju, terapeitu, draugu, pat filmu varoni vai grāmatas autoru. Vajag spoguli, kurā redzēt to, ko pats neredzi. Vajag uzdot jautājumus, kas atver, nevis aizver. Bieži vien tikai dialogā mēs nonākam pie patiesā jautājuma, kas mūs tur iesprostotus. Ceļabiedrs neiet tavu vietā. Viņš vienkārši neļauj tev aizmukt.
Zemapziņa ir līdz ceļa vidum. Tā tur visus vecos ievainojumus, lēmumus, bailes, kaunus, attiecību modeļus, kuri vairs nesniedz dzīvības enerģiju. Kad sākam strādāt ar zemapziņu, atklājas, ka „es nevaru“ bieži nozīmē „es bailējos“, „es nedrīstu“ vai „mani toreiz atstāja“. Mēs sākam saprast, ka tagadne ir tikai projekcija no pagātnes neapzinātajiem failiem.
Darbs ar zemapziņu ir čēlas cīrsmas. Tā nav vienas sesijas lieta. Tā ir sistemātiska sevis vērošana, uzticēšanās savam procesam un piekļuve sajūtām. Metodes ir daudzas: meditācija, elpošanas darbs, sapņu analīze, somatiskā pieredze, rakstīšanas prakses, psihoterapija. Svarīgākais ir nevis instruments, bet klātbūtne. Kad tu atkal un atkal sēdi pretī sev un nepieņem mērķinājumus izvairīties.
Un notiek brīdums: vecā konstrukcija sabrūk. Pēkšņi tu jūt, ka vari izdarīt to, ko gadiem neuzdrošinājies. Tu runā, dari, maini, piedod, atlaid. Tu esi tas pats, bet pilnīgi cits. Atgriežoties no šī ceļojuma, tev ir dāvana: ne tikai sev, bet citiem. Jo tava drosme dziedina arī citus. Tavs ceļš iedvesmo, dod ticību. Un tas ir viss, ko mēs patiesībā meklējam – dzīvot patiesi, jēgpilni un saiknē.
Pārmaiņas nav problēma. Tās ir uzaicinājums. Hero ceļš. Un tavā zemapziņā jau ir visi atslēgas punkti, kas tev jāatbloķē. Jautājums tikai – vai tu dosies?
Tieši šeit sākas tas, ko daudzi pazīst no mitoloģijas un psiholoģijas kā "Hero's Journey" jeb varoņa ceļojumu. Tas nav tikai sižets filmās vai grāmatās – tas ir cilvēcīgs iekšējs process, kad mēs ejam no viena es stāvokļa uz citu. Un šajā pārmaiņu posmā viss, kas nav mūsos atrisināts, aktivizējas.
Varoņa ceļojumam ir noteikta struktūra: aicinājums, atteikšanās, skolotājs, pārbaudījumi, kritiens, atdzimšana, atgriešanās ar dāvanu. Pārmaiņas iziet tieši šo pašu loku. Sākumā ir impulss – sajūta, ka vairs nevar turpināt pa vecam. Tad nāk bailes, vilcināšanās, iebildumi. Tālāk – pretestība, kas bieži parādās kā izlikšanās, ka viss tomēr ir labi. Mēs paliekam darbos, attiecībās, uzvedībās, kas sen jau vairs neder.
Tie ir māņu ceļi. Tie piedāvā "vieglāku", pazīstamu, komfortablu ceļu. Tos baro ego un baiļu mehānismi. Mēs racionalizējam, ka "nav tik traki", ka "laiki mainās", ka "jāpielāgojas". Bet šie ceļi nekad nenoved uz autentisku izaugsmi. Tie atgriež aplī atpakaļ pie sāpju punkta.
Pretestība ir dabiska. Zemapziņa pretojas visam, kas draud izkustināt ierasto identitāti. Mēs bīstamies nezināmā. Mēs bīstamies sāpju, vilšanās, nepieņemšanas. Un zemapziņa sāk mest ciet durvis tieši tur, kur jāiet cauri. Pretestība var izpausties kā nogurums, atlikšana, slimības, racionāli skaidrojumi, konflikti ar citiem. Bet patiesība ir viena: kaut kas tevī jau ir sācis mainīties, un vecā sistēma mēģina noturēties.
Tēpēc ceļu nevar iet viens. Vajag kādu, kas jau bijis tālāk. Mentoru, skolotāju, terapeitu, draugu, pat filmu varoni vai grāmatas autoru. Vajag spoguli, kurā redzēt to, ko pats neredzi. Vajag uzdot jautājumus, kas atver, nevis aizver. Bieži vien tikai dialogā mēs nonākam pie patiesā jautājuma, kas mūs tur iesprostotus. Ceļabiedrs neiet tavu vietā. Viņš vienkārši neļauj tev aizmukt.
Zemapziņa ir līdz ceļa vidum. Tā tur visus vecos ievainojumus, lēmumus, bailes, kaunus, attiecību modeļus, kuri vairs nesniedz dzīvības enerģiju. Kad sākam strādāt ar zemapziņu, atklājas, ka „es nevaru“ bieži nozīmē „es bailējos“, „es nedrīstu“ vai „mani toreiz atstāja“. Mēs sākam saprast, ka tagadne ir tikai projekcija no pagātnes neapzinātajiem failiem.
Darbs ar zemapziņu ir čēlas cīrsmas. Tā nav vienas sesijas lieta. Tā ir sistemātiska sevis vērošana, uzticēšanās savam procesam un piekļuve sajūtām. Metodes ir daudzas: meditācija, elpošanas darbs, sapņu analīze, somatiskā pieredze, rakstīšanas prakses, psihoterapija. Svarīgākais ir nevis instruments, bet klātbūtne. Kad tu atkal un atkal sēdi pretī sev un nepieņem mērķinājumus izvairīties.
Un notiek brīdums: vecā konstrukcija sabrūk. Pēkšņi tu jūt, ka vari izdarīt to, ko gadiem neuzdrošinājies. Tu runā, dari, maini, piedod, atlaid. Tu esi tas pats, bet pilnīgi cits. Atgriežoties no šī ceļojuma, tev ir dāvana: ne tikai sev, bet citiem. Jo tava drosme dziedina arī citus. Tavs ceļš iedvesmo, dod ticību. Un tas ir viss, ko mēs patiesībā meklējam – dzīvot patiesi, jēgpilni un saiknē.
Pārmaiņas nav problēma. Tās ir uzaicinājums. Hero ceļš. Un tavā zemapziņā jau ir visi atslēgas punkti, kas tev jāatbloķē. Jautājums tikai – vai tu dosies?
