Mīlestība nav tikai par to, kas notiek, kad viss ir labi. Patiesībā, tā tikai tad atklājas vispilnāk, kad viss nav labi. Kad ir troksnis, neskaidrība, bailes. Mīlēt miera laikā ir skaisti, bet tas ir vieglāk. Īsta mīlestība iziet cauri nemieram.
Mēs visi esam iemācīti mīlēt ar nosacījumiem. Ja tu esi labs, es esmu klāt. Ja tu mani nesapini, neaizvaino, nesatrauc, es palieku. Bet šīs attiecības drīz vien sabrūk. Jo pasaule mainās. Cilvēks mainās.
Mīlestība, kas izdzīvo, nav virspusēja vienošanās. Tā ir sakne. Tā izaug dziļi zem zemes, cauri tumsai. Tā ir ticība. Nevis akla, bet balstīta tajā, ko jūt kā īstu. Zem visiem stāstiem, zem visiem "vajadzētu" un "jābūt".
Mīlēt ar zemapziņu
Mēs reti kad mīlam ar prātu. Pat tad, kad domājam, ka tas ir loģisks lēmums, patiesībā mīl zemapziņa. Tā mēs izveidojam tēmas. Tā mēs piesaistām cilvēkus, kas atkārto vēsturi. Mēs krītam viens otram apskāvienos nevis tāpēc, ka tur viss ir sakārtots, bet tāpēc, ka kaut kas dziļi pazīstams sauc.
Un tieši šeit slēpjas mīlestības iespēja. Nevis atkārtot veco, bet atpazīt to. Ieraudzīt, kur attiecībās parādās bērns, kurš nepieņemts. Pieaudzis, kas nejūtas drošs. Traumas, kas vēl kliedz. Mīlēt nozīmē: nepamest, kad tas viss parādās.
Mīlestības pamatā ir uzdrošināšanās. Uzdrošināties palikt klāt, kad otrs ir ļoti cilvēcīgs. Ne ideāls, bet noguris, dusmīgs, pazudis. Palikt, nenoliedzot savu robežu sajūtu. Jo mīlēt nenozīmē pazaudēt sevi.
Attiecības nav glēznojums. Tās ir dziļums.
Cilvēki bieži vien domā, ka attiecībām jābūt skaistām, mierīgām, harmoniskām. Bet patiesībā tās ir dziļums. Tāds, kurā tu iegrimsti, un tikai turoties pie sava elpas ritma, vari tur palikt.
Reizēm otrs tevi atspoguļos tā, ka tu vairs nezini, kas esi. Un tur būs iespēja. Nevis padoties, bet izpētīt. Ko tieši tas tev parāda? Ko tava zemapziņa rāda caur šo cilvēku? Tā nav sakritība, ka tu esi šeit.
Mēs pievelkam to, kam esam gatavi tikt klāt sevī. Attiecības ir spogulis. Un vienlaikus - treniņzāle. Mēs tajā varam trenēt savu jūtīgumu, robežu apzināšanos, empātiju, klusēšanu. Jo klusums ir bieži vien svarīgāks par vārdiem. Klusums ir vieta, kur sirds dzird.
Kas notiek, kad nemiers ir mēs paši?
Grūtākais mīlestībā nav otra cilvēka sarežģītība. Grūtākais ir tas, ko mēs jūtam sevī. Nemiers, nedrošība, bailes, nepietiekamība. Attiecības atsedz šīs daļas vietas, kurās paši sev netiekam klāt. Un šeit ir iespēja. Mīlēt nenozīmē "salabot" sevi. Tas nozīmē: pieņemt sevi tik dziļi, ka atļauj otram to pašu.
Mīlēt, kad tu pats esi trauksmains. Kad vēlies bēgt, bet paliec. Kad bail, bet tu joprojām skaties otram acīs.
Nemiers nav jāapslēpj. Tas ir jāredz. Un, ja attiecībās ir telpa tam visam būt, tur rodas dziedināšana. Jo dziedināšanās jau nenotiek, kad viss ir perfekti. Tas notiek, kad esi salauzts, bet netiec pamests.
Klātbūtne pāri vārdiem
Dažreiz mīlestība nerunā. Tā vienkārši sēž blakus. Tur nav padomu, nav analizēšanas. Tikai klātbūtne.
Un tas ir visspēcīgākais, ko mēs varam viens otram dot. Būt. Bez nosacījumiem. Bez "pareizā" scenārija. Tā nav pasaka. Tā ir dzīve. Un dzīve ir sadrumstalota, skaista, sāpīga, netaisna, bet patiesa.
Attiecības nav par to, ka tu mani saproti. Tās ir par to, ka tu mani redzi. Un es tevi. Nevis lomu, nevis masku, bet to, kas paliek, kad viss ir noplēsts nost. Tur mīlestība elpo.
Ne visi paliek. Un tas ir labi.
Mēs neesam radīti, lai visus noturētu. Mēs esam radīti, lai satiekam tos, kas ir spējīgi būt īsti. Dažreiz ceļš ved caur sāpēm, vilšanos, nodevību. Bet katra šī tikšanās ved tuvāk sev. Un tikai tad, kad esam godīgi paši ar sevi, mēs varam patiesi mīlēt otru.
Tāpēc mīlestība ir dāvana. Nevis garantija. Katrs mirklis, kad kāds paliek blakus, kad mēs spējam dalīties, kad nebaidāmies rādīt patieso sevi — tas ir svēts. Ne reliģiski, bet cilvēcīgi svēts.
Mīlēt sevi attiecībās
Ļoti būtiski: mīlēt nenozīmē ciest. Ja attiecības ir vieta, kur tevi pazemo, ignorē, kontrolē, izmanto — tas nav mīlēt. Tas ir pielāgošanās bailēm.
Mīlēt sevi nozīmē atzīt: esmu pelnījis attiecības, kur jūtos droši. Kur mani dzird, redz, nenoliedz. Un tas nenozīmē bēgt no grūtībām. Tas nozīmē: zinu, kas esmu, un palieku uzticīgs/-a tam.
Jo tikai tad, kad mēs neupurējam sevi, attiecības var būt veselīgas. Un tikai tad, kad divi cilvēki ir savienoti ar sevi, viņi var patiesi savienoties ar otru.
Mīlēt, kad ir miers. Un mīlēt, kad ir nemiers.
Tas ir ceļš. Ne ideāls. Bet īsts. Un tas ir viss, kas vajadzīgs.