Trīs nedēļas Itālijas kalnos. Trīs dažādas grupas. Simtiem kilometru. Desmitiem tūkstošu augstuma metru. Ne kā ekskursija. Ne kā atpūta. Bet kā mācību programma – strukturēta, pārbaudīta un prasīga.
Šis nebija tikai fizisks izaicinājums. Tā bija sistēma – līdzīga tai, ko izmanto profesionālas sporta komandas, tikai ar vienu atšķirību: mūsu mērķis nav rezultāts tabulā. Mēs trenējam spēju būt cilvēkam. Spēku, izturību, apzinātību, klātbūtni.
Un tam ir vajadzīgi konkrēti pamati. Ļauj man īsi ieskicēt tos galvenos elementus, kas ļāva šo ceļu ne tikai noiet, bet arī noturēt sevi tā vidū.
Šis nebija tikai fizisks izaicinājums. Tā bija sistēma – līdzīga tai, ko izmanto profesionālas sporta komandas, tikai ar vienu atšķirību: mūsu mērķis nav rezultāts tabulā. Mēs trenējam spēju būt cilvēkam. Spēku, izturību, apzinātību, klātbūtni.
Un tam ir vajadzīgi konkrēti pamati. Ļauj man īsi ieskicēt tos galvenos elementus, kas ļāva šo ceļu ne tikai noiet, bet arī noturēt sevi tā vidū.
1. Elpošana nav papildu bonuss. Tā ir bāze.
Kalnos viss kļūst skaidrāk redzams – arī tas, kā tu elpo. Pareiza biomehāniska elpošana nav “elpot dziļāk” vai “mierīgi ieelpot”. Tā nozīmē:
- diafragmas kustību nevis krūškurvja raušanu uz augšu,
- elpas dziļumu nevis ilgumu,
- oglekļa dioksīda toleranci kā veiktspējas rādītāju,
- spēju atjaunoties starp slodzēm tikai ar elpu.
Mēs elpojam ik mirkli. Bet reti kurš to dara pareizi. Kalnos tas kļūst skaidrs – vai nu elpo gudri, vai arī ķermenis cieš.
2. Sāpes nav ienaidnieks. Tās ir ziņa.
Ceļi. Gurni. Jostas vieta. Mugura. Katra diena kalnos uzdod jautājumu: kā tu kusties?
Pareiza biomehānika ir pamats – kustību kvalitāte, nevis kvantitāte. Kompensācijas agrāk vai vēlāk atgriežas kā sāpes. Tāpēc:
- mēs sākām ar testēšanu,
- turpinājām ar tehniku,
- pielāgojām tempu un nastu katram.
Sāpēm ir balss. Klausoties tajā, mēs nevis apstājamies, bet iemācāmies kustēties gudrāk.
3. Miegs nav laika izšķiešana. Tā ir superkompensācija.
Profesionāli sportisti dzīvo no atjaunošanās. Mēs arī. Miegs nav tikai atpūta – tas ir laiks, kurā:
- nostiprinās jauni neironu ceļi,
- tiek sintezēti muskuļi, nevis tikai bojāti,
- sakārtojas nervu sistēma.
Bez kvalitatīva miega – nav izturības, nav koncentrēšanās, nav emocionālās noturības. Tāpēc:
- disciplīna vakarā bija tikpat svarīga kā kalnā kāpšana,
- miegs tika respektēts kā treniņa sastāvdaļa, nevis atpūtas privilēģija.
4. Uzturs – kā degviela un informācija.
Ne tikai kalorijas. Bet signāli ķermenim.
Ko ēd – tā tu jūties. Mēs nebalstījāmies uz improvizāciju vai ekstrēmiem režīmiem. Mēs ievērojām:
- makro un mikroelementu līdzsvaru,
- anti-inflamatoru pieeju,
- glikēmisko stabilitāti ilgām slodzēm,
- individuālu pielāgošanu katram dalībniekam.
Kalnos nav vietas “crash-and-burn” pieejai. Uzturs vai nu strādā tev – vai pret tevi.
5. Apzinātība nav luksuss. Tā ir navigācijas sistēma.
Bez tās tu ej uz dullo – ne tikai kalnos, bet dzīvē. Mēs katru dienu:
- veltījām laiku klusumam,
- pārskatījām iekšējo dialogu,
- trenējām spēju būt, nevis darīt.
Apzinātība nav tikai meditācija. Tā ir spēja katrā brīdī redzēt, kur tu esi – un kāpēc.
6. Komanda – nevis motivācija, bet atbalsta sistēma.
Vienam var daudz. Kopā – vēl vairāk. Bet vēl svarīgāk:
- Komanda uztur disciplīnu.
- Komanda atspoguļo tavu attieksmi.
- Komanda rada drošu telpu būt godīgam – pret sevi.
Bet komanda nevar glābt, ja iekšējais dialogs ir destruktīvs. Tāpēc mēs trenējām abus.
Šī programma nav tikai par kalniem. Tā ir par cilvēku.
Par to, kā mēs varam funkcionēt labāk. Spēcīgāk. Mierīgāk. Dziļāk.
Un šis viss nav nejaušība. Tā ir sistēma. Pieeja. Apzināta izvēle.
Es esmu pateicīgs visiem, kas to piedzīvoja. Un vēl vairāk – visiem, kas bija gatavi skatīties sevī iekšā.
Šis bija sākums. Nākamais līmenis jau briest.
Par to, kā mēs varam funkcionēt labāk. Spēcīgāk. Mierīgāk. Dziļāk.
Un šis viss nav nejaušība. Tā ir sistēma. Pieeja. Apzināta izvēle.
Es esmu pateicīgs visiem, kas to piedzīvoja. Un vēl vairāk – visiem, kas bija gatavi skatīties sevī iekšā.
Šis bija sākums. Nākamais līmenis jau briest.
