Kāpēc mēs strādājam ar bērnību zemapziņā: kritiskais faktors un iekšējā transformācija
Kāpēc viss sākas bērnībā
Iespējams, tu esi jau dzirdējis frāzi “visi mūsu sarežģījumi nāk no bērnības”. Tā var šķist pārspīlēta, bet no zemapziņas darba skatpunkta – tajā ir daudz patiesības. Lielākā daļa cilvēku savā pieaugušo dzīvē mēģina risināt simptomus – nemieru, pašapšaubas, problēmas attiecībās, veselības grūtības – taču īstais avots bieži vien ir meklējams daudz agrāk. Precīzāk — līdz piecu gadu vecumam.
Kritiskais faktors – mūsu iekšējais filtrs
Pirms saprotam, kāpēc šis posms ir tik svarīgs, paskatīsimies, kas ir kritiskais faktors.
Psiholoģijā ar to saprot robežu starp apziņu un zemapziņu – filtru, kas izvērtē, kurai informācijai ir ļauts iekļūt dziļāk mūsu prātā un kurai – ne. Šis filtrs sāk veidoties ap 5 gadu vecumu un stabilizējas līdz apmēram 7 gadiem.
Līdz tam bērna smadzenes galvenokārt darbojas teta un alfa viļņu stāvoklī – tie paši stāvokļi, kurus aktivizējam hipnozē, meditācijā un dziļā vizualizācijā. Tās ir “programmēšanas” smadzeņu frekvences. Bērns tajā laikā netver realitāti kā pieaugušais – viņam nav kritikas filtra. Viņš nesaka: “Tētis bija dusmīgs, viņš neteica nopietni, ka esmu stulbs.” Viņš vienkārši pieņem šo frāzi kā patiesību un pieraksta to kā programmu zemapziņā.
Ko bērns pieraksta zemapziņā
Šajā vecumā bērns burtiski “lejupielādē” pasaules modeli – viņš mācās, kas ir mīlestība, drošība, attiecības, vērtība, emocijas un robežas. Taču viņš to nedara ar vārdiem. Viņš to sajūt caur:
- vecāku attieksmi un klātbūtni,
- to, kā viņi runā viens ar otru,
- balss toni, pieskārienu,
- emocionālo klimatu mājās,
- kā viņš tiek uzklausīts vai noliegs,
- kā tiek nosodītas vai pieņemtas viņa emocijas.
Šie pieredzējumi kļūst par iekšējām programmām, kas vēlāk dzīvo mūsos kā automātiskas reakcijas – bailes no kļūdām, vēlme izpatikt, neapzināta sevis sabotāža, grūtības būt atklātam vai justies droši attiecībās.
Un visbiežāk – mēs paši pat nezinām, ka šīs programmas mūs vada.
Darbs ar zemapziņu – kāpēc mēs atgriežamies agrīnajā bērnībā
Kad cilvēks atnāk uz sesiju ar sūdzībām par trauksmi, iekšēju spriedzi, perfekcionismu, sajūtu, ka viņš nav pietiekams – mēs nestrādājam ar loģiku. Tas nenostrādā. Loģiskais prāts ir tikai aisberga redzamā daļa.
Zemapziņa nosaka 90–95% mūsu ikdienas uzvedības, lēmumu un emociju. Tāpēc reālas pārmaiņas notiek tad, kad strādājam tur.
Un šajā darbā mēs gandrīz vienmēr atgriežamies agrīnā bērnībā, kur šīs reakcijas pirmo reizi tika iemācītas.
Kā tas izskatās praksē
Zemapziņas darbs notiek dažādos veidos:
- Hipnoterapija – ļauj apiet kritisko filtru un piekļūt agrīnajiem emocionālajiem ierakstiem.
- Elpošanas tehnikas – palīdz nonākt teta stāvoklī un atbrīvot ķermenī iestrēgušas emocijas.
- Vadītas vizualizācijas un iekšējo bērnu darbs – mēs atgriežamies situācijās, kuras radījušas iekšējās brūces.
- Regresijas prakse – ļauj atgriezties konkrētā bērnības brīdī un mainīt emocionālo pieredzi.
Šajos brīžos mēs nereti dzirdam:
“Man šķita, ka tas bija sīkums. Bet tagad, sajūtot to atkal kā bērnam, es saprotu, cik ļoti tas mani ietekmēja.”
Un tur ir spēks. Tur sākas pārprogrammēšana.
No “es neesmu pietiekams” uz “es esmu vērtīgs”
Viena no biežākajām zemapziņas programmām, ko atklājam, ir:
“Es neesmu pietiekams.”
Tā var parādīties kā:
- bailes tikt noraidītam,
- vēlme pierādīt savu vērtību,
- perfekcionisms,
- grūtības lūgt palīdzību,
- vai sevis soda un vainas sajūtas cikli.
Šī programma bieži rodas situācijās, kur bērns izjuta, ka viņa emocijas, klātbūtne vai vajadzības nebija pietiekamas, lai saņemtu mīlestību.
Tad viņš izveido mehānismu:
“Man jābūt citādam, lai mani mīlētu.”
Zemapziņas praksē mēs ļaujam cilvēkam atgriezties šajā mirklī – bet šoreiz kopā ar sevi kā pieaugušo, kurš ir klātesošs, saprotošs un spējīgs dot to, ko bērns toreiz nesaņēma.
Un te notiek transformācija. Tā nav tikai “vizualizācija”. Tā ir reāla emocionāla pārformēšana, kur ķermenis un nervu sistēma sāk rakstīt jaunu stāstu.
Ķermeņa atmiņa – kur mīt patiesās atbildes
Zemapziņas darbs nav tikai mentāls. Ķermenis ir durvis.
Bieži cilvēki saka: “Es neko neatceros no bērnības.”
Nav vajadzīgs. Ķermenis atceras visu.
Kad mēs ieliekam uzmanību noteiktā situācijā, ļaujam ķermenim sajust to – muskuļu tonusā, elpā, sirdsdarbībā, smagumā vai trauksmē, – mēs atveram durvis.
Un tieši tur slēpjas īstie ieraksti.
Prakses jautājums tev vai klientam
Mēģini uzdot sev vai saviem klientiem šo jautājumu:
“Kad tavā bērnībā tev šķita, ka tev jābūt labam, lai saņemtu mīlestību?”
Un tad:
“Ja tu tagad ieietu šajā mirklī ar mīlestību un sapratni – ko šis bērns būtu vēlējies dzirdēt, just vai saņemt?”
Šāds jautājums ir kā atslēga – tas nav loģisks, bet dziļi sajūtu balstīts. No šī punkta var sākties darbs.
Tava zemapziņa nav tumsas vieta. Tā ir karte
Zemapziņas darbs nav “labošana” vai “meklēt, kas ir nepareizi”. Tas ir atcerēties, kas tu patiesībā esi, pirms tev iemācīja domāt citādi.
Tavs iekšējais bērns nav vājš – viņš ir tas, kurš ir saglabājis autentiskumu, jūtīgumu un spēju mīlēt.
Zemapziņas darbs ir iespēja atgriezties pie sevis, nomainot automātiskas reakcijas pret apzinātu klātbūtni.
Un tas viss sākas... nevis ar runāšanu. Bet ar sajūtu. Ar elpu. Ar klātbūtni tur, kur reiz bija tukšums.
