Psiholoģiskā trauma un tās dziedināšana: ceļš uz veselāku sevi
Psiholoģiskā trauma un tās dziedināšana: ceļš uz veselāku sevi
Psiholoģiskā trauma nav tikai sāpīgs pagātnes notikums. Tā ir pārtraukta mīlestības plūsma, kas mūsu psihē izpaužas kā spriedze, sagrozīta realitātes uztvere un automātiskas reakcijas, kuras mēs bieži pat nepamanām. Trauma var klusībā vadīt mūsu izvēles, attiecības un pašvērtējumu, līdz kādā brīdī saprotam – dzīvojam nevis no pieauguša, apzināta stāvokļa, bet no ievainota iekšējā bērna.
Šajā rakstā soli pa solim aplūkosim, kas ir psiholoģiskā trauma, kā tā veidojas, kāpēc tā ietekmē mūsu dzīvi un kā to iespējams dziedināt.
Kas patiesībā ir psiholoģiskā trauma?
Trauma rodas brīdī, kad cilvēks – visbiežāk bērnībā – piedzīvo situāciju, kuru viņš emocionāli nespēj apstrādāt. Tajā brīdī:
nav pietiekama atbalsta,
emocijas netiek pieņemtas,
bērns paliek viens ar savām sajūtām.
Trauma nav pats notikums. Trauma ir tas, kas notika iekšēji, kad nebija neviena, kurš palīdzētu šo notikumu izturēt.
Ja ievainotā bērna daļa pieaugot kļūst spēcīgāka par pieaugušo, apzināto daļu, tad:
cilvēks reaģē pārmērīgi,
jūt kaunu, bezspēcību vai dusmas neatbilstoši situācijai,
dzīvo izdzīvošanas režīmā.
Iekšējais bērns un izdzīvošanas reakcijas
Traumatizētais iekšējais bērns dzīvo pēc vienkārša principa – izdzīvot. Tāpēc aktivizējas automātiskas reakcijas:
cīņa (dusmas, agresija),
bēgšana (izvairīšanās, attiecību pārtraukšana),
sastingšana (apātija, depresija),
pielāgošanās (sevis noliegšana, izdabāšana).
Šīs reakcijas kādreiz palīdzēja, bet pieaugušā dzīvē tās bieži traucē.
Pirmais solis dziedināšanā – traumas atzīšana
Traumu nav iespējams dziedināt, ja tā tiek noliegta. Tāpat kā fizisku brūci – ja izliekamies, ka tās nav, mēs zaudējam spēku.
Traumas atzīšana nozīmē:
pieņemt faktu, ka sāpes bija,
atzīt, ka tās ietekmē dzīvi,
saprast – ar mani viss ir kārtībā, tas nenozīmē, ka esmu “salauzts”.
Šis ir pirmais solis ceļā uz brīvību.
Traumas atzīšanas emocionālie posmi
Traumas apzināšanās bieži notiek līdzīgi kā sēru procesā:
Noliegums – “ar mani viss ir labi”
Dusmas – pārmērīga reakcija uz sīkumiem
Tirgošanās – “vēlāk ar to tikšu galā”
Skumjas / tukšums
Pieņemšana
Šie posmi var atkārtoties un pārklāties – tas ir normāli.
Kāpēc filmas palīdz dziedināt traumas?
Filmas ir drošs veids, kā pieskarties savām emocijām netieši. Skatoties filmu:
mēs identificējamies ar varoņiem,
ķermenis reaģē – saspringst, raud, dusmojas,
aktivizējas mūsu pašu neatrisinātās pieredzes.
Filma ļauj:
izjust emocijas drošā veidā,
satikt savu ievainoto daļu,
pieņemt jaunu lēmumu tur, kur bērns reiz to nevarēja izdarīt.
Traumas dziedināšanas pamatalgoritms
1. Atzīšana
Apzināties, ka trauma pastāv.
2. Emociju un ķermeņa sajūtu identificēšana
Ko es jūtu?
Kur ķermenī tas ir?
3. Emociju izdzīvošana
Dusmas, skumjas, bailes, bezspēcība – visam ir tiesības būt.
4. Iekšējā bērna satikšana
Pieaugušā daļa sniedz bērnam:
mīlestību,
atbalstu,
aizsardzību,
atļauju just.
5. Pieņemšana
Notikušais kļūst par daļu no dzīves, nevis visu dzīvi.
6. Sevis piedošana
“Atbilstoši tā laika iespējām es darīju labāko, ko spēju.”
7. Jauna izvēle
Veidojas telpa apzinātam lēmumam un jaunam rīcības modelim.
Kāpēc ir svarīgi pieņemt arī “neglītās” emocijas?
Daudzi baidās atzīt naidu, dusmas vai agresiju. Taču:
nepieņemtas emocijas nepazūd,
tās uzkrājas un “izšaujas” destruktīvā veidā,
pieņemta emocija nepārvēršas rīcībā.
Pieņemšana ir drošība.
Darbs ar ķermeni – atslēga uz dziedināšanu
Trauma dzīvo ķermenī, ne tikai prātā. Tāpēc palīdz:
rakstīšana (emociju dienasgrāmata),
kustība, deja,
elpošanas prakses,
balss (skaņa, rūciens, kliedziens drošā vidē),
fiziska izlāde (piemēram, dauzīt spilvenu, stompt kājas).
Kad nepieciešams speciālists?
Ja parādās:
dezorientācija,
sajūta, ka “neesmu ķermenī”,
nepanesamas emocijas,
vēlme pazust vai nodarīt sev pāri,
strādāt vienam nedrīkst. Šādos gadījumos nepieciešams terapeits.
Dzīve pēc traumas dziedināšanas
Kad trauma vairs nevada:
atjaunojas pašvērtējums,
mainās reakcijas,
parādās izvēles brīvība,
dzīve kļūst radoša, nevis izdzīvojoša.
Cilvēks sāk dzīvot no sajūtas:
“Ar mani viss ir kārtībā. Ar pasauli arī.”
Noslēgumā
Traumas dziedināšana nav par citu vainošanu. Tā ir par:
patiesības atzīšanu,
sevis pieņemšanu,
mīlestības atgriešanu tur, kur tā reiz tika pārtraukta.