Situācija: Es stāvu pie spoguļa. Es skatos sev acīs. Un beidzot – redzu.
Tā nav tikai fiziska aina. Tas ir spogulis, kas neslēpj. Pēc saspringtas dienas, vai vienkārši – pēc dzīves, es ieeju vannasistabā. Automātiski, bez nodoma, skats uzkrīt uz sevi. Spogulī esmu es. Ar netīro matu copīti, bez grima, ar uzpampušu vēderu pēc vēlās ēdienreizes. Un tomēr – šis nav par izskatu. Tas, ko redzu, ir stāvoklis. Iekšējs.
1. Kas notika?
Pieēdos. Ne tā – apzināti un mierīgi. Bet tā, kā jau atkal – steigā, nogurumā, garlaicībā, dusmās vai vientulībā. Roku vadīja nevis izsalkums, bet sajūta, ka kaut kas iekšā kliedz.
Un tagad es stāvu spoguļa priekšā, vērojot sekas. Vēders ir smags, drēbes spiež. Acis nedaudz skumjas. Un zem visa – viena doma: "Kāpēc es to izdarīju?"
Bet šis nav tikai par ēdienu. Tas ir par kontroli. Par neapzinātiem brīžiem, kad šķiet, ka kāds cits mūs vada – nevis mēs paši.
2. Ko es jūtu?
Sākumā – vilšanos. Sajūtu, ka esmu pievīlusi pati sevi. Kaut kādu savu iekšējo solījumu. Varbūt pat kaunu. Pret sevi. Ka vēl neesmu “sakārtojusies”. Ka zinu, ko vajag, bet nedaru.
Pēc tam – nāk dusmas. Uz sevi. Kāpēc tu neapstājies? Kāpēc nepadomāji? Kāpēc atkal tas pats?
Un tad, aiz dusmām, parādās pavisam cita sajūta. Skumjas. Dziļas un vecas. Tāda sajūta, ka neesmu pietiekama. Ka cenšos sevi piepildīt no ārpuses, jo iekšā kaut kas trūkst.
3. Ko es jūtu par šo sajūtu?
Dusmas liek man justies vājam. Bet skumjas – vēl vairāk. Tās atgādina, ka kaut kur manī ir neaizsargāta daļa, kura nav sadzirdēta. Tā, kas no bērnības vēl gaida mierinājumu. Gaida, lai kāds viņu redz. Un nevis tikai fiziski, bet patiesi pamana.
Aiz skumjām parādās vēl kaut kas: bailes. Ja nu es nekad netikšu vaļā no šī apļa? Ja nu es vienmēr būšu tā, kura "atkal neturēja". Kura "atkal nesanāca".
Un tikai tad, kad atzīstu bailes, nāk viegls atvieglojums. Tās bija tikai bailes. Tās nav es. Tās ir sajūtas. Tās var vērot.
4. Ko es par to domāju?
Tagad es pāreju pie pieaugušā sevī. Tās daļas, kura spēj būt apzināta. Nevis vainot vai pārmest, bet – skatīties patiesi. Skatīties, kā ar labāko draugu.
Un jautāt sev:
- Vai tas, ko es redzu, ir objektīvi?
- Vai tas, kā es pret sevi šobrīd attiecos, ir taisnīgi?
- Kāpēc es pieēdos? Vai tas bija tikai ēdiens – vai kaut kas simbolisks?
- Vai šis bija brīdis, kad man vajadzēja mierinājumu? Atpūtu? Pieņemšanu?
- Ko es šobrīd patiesībā vajadzēju?
Atbildes sāk parādīties. Es jutos noslogota. Jutos viena. Nebija spēka būt perfekti. Un ēdiens kļuva par kompensāciju.
Bet patiesībā – es gribēju būt sadzirdēta. Arī no sevis.
Saruna ar sevi spogulī
Šeit sākas apzinātais darbs. Nevis lamāties par “vājo brīdi”, bet uzsākt sarunu.
Iedomājies, ka spogulī nav ienaidnieks vai kritiķis. Tur ir tava draudzene, kura vienkārši pārdzīvo. Un tu esi viņai blakus.
Sāc ar vienkāršiem, bet jēgpilniem jautājumiem:
- Kā tu patiesībā jūties?
- Kas tevi šobrīd nospiež?
- Ko tu centies kompensēt?
- Kas tev pietrūkst?
- Vai tas, ko tu meklē ēdienā, ir kaut kas cits – tuvība, drošība, miers?
- Ko tu šobrīd gribi no manis? Kā es tev varu palīdzēt?
Šī saruna nedrīkst būt izrāde. Tā ir brutāli godīga. Bez “vajadzētu”, “vajadzēja”, “kāpēc tu neesi”. Tā ir ar domu: "Es dzirdu tevi. Es saprotu, kāpēc tu jūties tā."
Pārliecības analīze: Kas slēpjas zem tās?
Bieži domājam, ka pašpārliecība ir izskats, sasniegumi, spēja kontrolēt sevi. Bet patiesā pārliecība ir attiecības ar sevi. Nevis “es vienmēr esmu perfekta”, bet – “es zinu, ka varu būt ar sevi arī tad, kad neesmu”.
Kad mēs pieķeram sevi “vājumā”, bieži uzreiz aktivizējas iekšējais kritiķis: "Tev bija jādara labāk. Tu taču zini visu teoriju."
Taču pārliecība nerodas no teorijas. Tā rodas no iekšēja kontakta.
Un tas sākas ar brīdi spogulī, kad tu paskaties sev acīs un nesaki: "Atkal tu", bet: "Es esmu šeit ar tevi."
Kā veidot šo sarunu? Kā dzirdēt sevi?
Lūk, daži jautājumi, kurus sev uzdot spoguļa priekšā:
- Kā es jūtos fiziski? Vai esmu nogurusi, pārslogota, saspringta?
- Kā es jūtos emocionāli? Vai man kaut kas sāp? Vai es jūtos vientuļi?
- Ko es šobrīd gribu just? (Mieru? Drošību? Mīlestību? Enerģiju?)
- Vai esmu mēģinājusi šīs sajūtas iegūt caur citiem līdzekļiem? Kādus?
- Vai manī ir iekšējs bērns, kuram tagad vajag uzmanību?
- Ko es sev šobrīd varu dot, kas nav ēdiens, sods vai nosodījums?
- Kas man šobrīd palīdzētu atgriezties sevī?
Šie jautājumi nav burvju nūjiņa. Bet tie izvelk no automātikas. Tie aptur ieraduma vilcienu un iedod iespēju pārsēsties – pie stūres.
Ko es patiesībā gribu?
Nevis “kā izskatīties”, bet kā dzīvot. Kā gribu justies savā ķermenī? Kādas attiecības vēlos ar sevi? Vai es gribu mieru – vai vēl vienu kauju?
Un tad ir īstais brīdis pajautāt:
"Ja šobrīd mana labākā draudzene stāvētu manā vietā – ko es viņai teiktu?"
Tu neteiktu: “Tu esi vājš cilvēks.”
Tu teiktu: “Es redzu, ka tev ir grūti. Un tas ir cilvēcīgi. Bet tu esi vērtīga. Tu esi svarīga. Tu esi mīlestības vērta – arī šajā brīdī.”
Tagad saki to sev.
Nobeigumā: Spogulis kā instruments, ne sodītājs
Spogulis nav tikai vizuāla virsma. Tas ir psiholoģisks rīks. Tajā mēs ne tikai skatāmies – mēs varam sākt dzirdēt.
Un ja mēs to izmantojam nevis kontrolei, bet kontaktam, spogulis kļūst par vietu, kur atgriezties pie sevis. Pie sava iekšējā pieaugušā. Pie savas gudrības. Pie miera.
