Man nav tik daudz naudas, lai maksātu lēti
Kad dzirdam kādu sakām: “man nav tik daudz naudas, lai maksātu lēti”, mēs reizēm pasmaidām, bet reti apstājamies, lai patiesi iedziļinātos šīs frāzes būtībā. Tā nav vienkārši ironija. Tā ir dzīves filozofija. Un diemžēl – filozofija, kuru pārāk bieži ignorējam.
Kvalitātes cena
Mūsdienu pasaulē, kur viss notiek ātri, kur akcijas un atlaides birst kā no pārpilnības raga, ir vilinoši domāt: “paņemšu šo, tas taču ir lētāk.” Lēts ir vieglāk pieejams. Bet ar kādu cenu?
Lēta pārtika bieži nozīmē sliktākas kvalitātes izejvielas, pārstrādātu, ar ķīmiskām piedevām bagātinātu produktu. Ātrās ēdināšanas komplekts maksā mazāk nekā viena bioloģiski audzēta vistas fileja. Taču ilgtermiņā tas atspoguļojas veselībā – liekais svars, nogurums, hroniskas saslimšanas. Un tad sākas maksājumi, kas ir pavisam citā mērogā – medikamenti, ārstēšanās, zems darba ražīgums, samazināta dzīves kvalitāte.
Lēti produkti? Visticamāk – vienas sezonas mūžs. Lēta sadzīves tehnika, kas salūzt pēc gada. Apģērbs, kas pēc trīs mazgāšanām vairs neder ne darbam, ne ikdienai. Un kur mēs atgriežamies? Pie kases, atkal un atkal, tērējot vairāk nekā būtu samaksājuši sākumā par kvalitatīvu preci.
Lēts serviss? Lēti pakalpojumi? Rezultāts bieži vien ir tāds pats kā – „lēts risinājums kļūdai”: vispirms jāmaksā par salabošanu, tad vēl par kļūdas seku novēršanu, un beigās – par jaunu pakalpojumu. Tātad, trīsreiz vairāk naudas. Un vēl – laiks, stress un vilšanās.
Trūkuma domāšana
Taču problēma nav tikai naudā. Tā sākas galvā. Mūsu zemapziņā.
Daudziem no mums ir iekšēja programma – trūkuma domāšana. Tā izpaužas kā ticība tam, ka “es nevaru atļauties vairāk”, “es nedrīkstu riskēt”, “man jāņem tas, kas lētāks”. Tā ir doma, kas dzīvo nevis mūsu maciņā, bet prātā – un nosaka, kā mēs pieņemam lēmumus.
Šī domāšana bieži nāk no bērnības pieredzēm – frāzēm, ko dzirdējām mājās: “nauda neaug kokos”, “neprasies pēc dārgā”, “ņem to, ko dod”. Tā kļuva par mūsu iekšējo kodu – pārliecību, ka vairāk nav pieejams, un labākais, ko varam darīt, ir „izdzīvot ar mazāk”.
Bet šī domāšana ir tas, kas mūs arī tur nabadzībā – ne vien materiāli, bet emocionāli un garīgi. Tā liedz mums investēt sevī, savā veselībā, savās attiecībās, savā izaugsmē. Tā liedz mums noticēt, ka var būt labāk. Ka mēs varam atļauties labāko – un ka mēs to esam pelnījuši.
No zemapziņas uz izvēli
Kad mēs dzīvojam no trūkuma pozīcijas, mēs neredzam iespējas. Mēs redzam tikai cenu. Mēs neredzam vērtību. Un tas attiecas uz visu – uz ēdienu, kuru ēdam, uz cilvēkiem, ar kuriem pavadām laiku, uz izvēlēm, kuras pieņemam darbā un uzņēmējdarbībā.
Cilvēks ar pārpilnības domāšanu rīkojas citādi. Viņš saprot: es ieguldu tagad, lai nākotnē maksātu mazāk. Es rūpējos par sevi, jo zinu – tas atmaksāsies. Viņš meklē kvalitāti, nevis izdevīgumu. Viņš jautā: “kā šis man kalpos ilgtermiņā?” nevis “cik tas maksā šodien?”
Veselība – dārgākā lētuma cena
Veselība ir joma, kurā "lēti" izmaksā visdārgāk. Ātri ēdieni, lētas uzkodas, izlaistas pārbaudes, ignorēti simptomi – tas viss maksā laiku, enerģiju, un bieži vien – dzīvību. Mēs atliekam, jo tas “tagad nav steidzami”. Bet slimība ir kā kredīts – tā uzrēķina procentus.
Preventīvā medicīna, kvalitatīva pārtika, regulāra fiziskā aktivitāte un psiholoģiska labsajūta – tas ir ieguldījums, kas šķiet dārgs šodien, bet atdod simtkārt ilgtermiņā.
Attiecības un kvalitāte
Arī attiecībās mēs dažkārt „pērkam lēti”. Mēs paliekam komfortā ar toksisku partneri, jo “vismaz neesmu viens”. Mēs izvēlamies draudzību, kas neko nedod, jo “tā ir vieglāk”. Mēs neejam terapijā, jo “tas ir dārgi”.
Bet cik maksā gadi ar cilvēkiem, kas mūs neatbalsta? Cik maksā neizteiktas emocijas, saspringums, neizdzīvoti sapņi? Cik maksā tas, ko nedarījām, jo “nevarējām atļauties”?
Nauda – enerģija, nevis trūkums
Nauda nav tikai skaitlis kontā. Tā ir enerģija, kas plūst caur mūsu izvēlēm. Ja mēs izvēlamies ar trūkuma sajūtu, mēs pievelkam vairāk trūkuma. Ja mēs izvēlamies ar vērtības apziņu, mēs pievelkam vairāk vērtības.
Katrs eiro ir balsojums par to, kādu pasauli mēs veidojam – sev un citiem. Lēti pirkumi atbalsta sistēmu, kur kvalitāte nav prioritāte. Gudri, pārdomāti pirkumi veido vidi, kurā kvalitāte, ilgtspēja un vērtība ir norma.
Darbs ar zemapziņu
Lai pārtrauktu trūkuma ciklu, mums jāsāk ar savu domāšanu. Mums jāsāk uzdot sev citus jautājumus:
- Vai es rīkojos no bailēm vai no vērtības sajūtas?
- Vai es redzu cenu vai iespēju?
- Vai es ticu, ka esmu pelnījis kvalitāti?
Un visbeidzot – mums jāpraktizē pārpilnības domāšana. Tas nenozīmē neprātīgu tērēšanu. Tas nozīmē izvēlēties ar apziņu par to, kas ilgtermiņā mums dos vairāk – veselību, mieru, kvalitāti, izaugsmi.
Noslēgumā
“Man nav tik daudz naudas, lai maksātu lēti” nav par bagātību. Tas ir par gudrību. Par izvēli ieguldīt, nevis tērēt. Par to, ka mēs esam pelnījuši vairāk – nevis daudzumu, bet kvalitāti.
Un tas sākas ar domāšanu. Ar apzinātu izvēli. Ar ticību, ka “es varu atļauties labāko” – ne tikai naudā, bet dzīvē kopumā.
